Komentāri (18)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ejot parasti daudz vēroju. Cilvēkus, ielas, automašīnas. Šoreiz, steidzīgi dodoties uz veikalu, ar acīm mirkli pasekoju divu vecāka gadagājuma sieviešu, acīmredzami vecmāmiņu (vai, nedod Dievs, auklīšu) gaitai.

Katra stūma ratus un vēl pie rokas veda pa bērnelim. Un te pēkšņi – sitiens pa trīsgadnieka rociņām, tad vēl viens un vēl viens. Raustījiens aiz jakas, vēl viens. Bērns tiek svaidīts un purināts, uz zemes nokrīt cepurīte. Skaļa, pāri visai ielai brēcoša balss, kura pie trīsgadnieka auss rēc kaut ko «audzinošu». Tāpēc, ka bērns, šķiet, pievērsa uzmanību kaut kam uz zemes un mēģināja to satvert. Sajūtas, šo ainu redzot, atbaidošas. Ļaunuma kultivēšana, es nodomāju.

Pārņēma absolūts pretīgums. Apstājos un vēroju «vecmāmiņas» no mugurpuses. Ieslēdzās tā sauktais «ko darīt?» režīms, un no visām pilsoniskajām iespējām izvēlējos šo – runāt.

Pierastā formāta vardarbība. Nekad neesmu bijis to pusē, kuri akcentē izlaisto pusaudžu pseidotiesības un tamlīdzīgi, taču roku pacelšana pret tik maziem bērniem izsauc riebumu. Un veltīgi šeit piesaukt audzināšanu. Tā nav normāla trīs gadus vecu bērnu audzināšana, bet gan visparastākais ļaunums. Taču ļaunums izsauc ļaunumu. Nereti internetā, lasot komentārus par vardarbīgiem nodarījumiem, sastopam frāzes – «izdarīt viņiem tāpat, lai saprot».

Jā, arī mana pirmā reakcija bija: aiziet un, kā tautā saka, iekraut tai kundzei. Taču nekas nav viennozīmīgs, un labāk vienkārši neprovocēt ļaunumu, jo tas ir visaptverošs. Tas pārmetas no cilvēka uz cilvēku, no nama uz namu, no ielas uz ielu. Jā, mazulis vēl tikai izzina šo pasauli, viņš priecājas par parastu lapu uz zemes, bet vai tāpēc šķietami «audzinošos nolūkos» viņš jāsoda ar ļaunuma sērgu?

Sargiet savus un arī svešus bērnus! Ļaunums ir tepat līdzās.