Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Diriģenta MĀRTIŅA OZOLIŅA vārds Ogres mūzikas svētku dalībniekiem un klausītājiem noteikti nav svešs. Nav svešs arī operas un baleta cienītājiem, tāpat simfoniskās mūzikas koncertu apmeklētājiem. Tāpēc atgādinājumam tikai daži svarīgākie viņa radošās biogrāfijas dati: Latvijas Nacionālās operas diriģents, Jāzepa Vītola LMA orķestra diriģēšanas katedras vadītājs, profesionālā pūtēju orķestra "Rīga" mākslinieciskais vadītājs. 

- Ar Ogres Mūzikas svētkiem esat saistīts jau daudzus gadus. Kas, jūsuprāt, tajos īpašs, no citiem muzikāliem sarīkojumiem atšķirīgs? 

- Manuprāt, amatiermākslai un profesionālajai mākslai ir jāiet roku rokā, un Ogre to uzskatāmi pierāda, jo vienā koncertā uzstājas gan profesionāli mūziķi (solisti, orķestris), gan amatierkolektīvi. Turklāt tie ir vienīgie opermūzikas svētki, kuros uzstājas mūsu dziedātāji: mūsu kori un mūsu solisti. Tas arī ir iemesls, kāpēc es uzskatu, ka šie svētki ir unikāli.

- Jūs ļoti akcentējat vārdu "mūsu".

- Man šī piederība šķiet ļoti svarīga, jo pašlaik gandrīz visur,  "modē" ir aicināt ārzemju viesus un tādējādi piesaistīt publikas uzmanību. Taču Ogrē priekšplānā vienmēr bijuši mūsu solisti – vai nu tā ir Kristīne Opolais, vai Maija Kovaļevska, vai Egils Siliņš... Jebkurā gadījumā mēs parādām to, ka mīlam savus dziedātājus, ka lepojamies ar viņiem un aicinām, lai, kopīgi muzicējot, panāktu to kopības sajūtu, kuras mums dažkārt pietrūkst.
Bet otrs aspekts – amatierkori. Tie ir mūsu pašdarbības kolektīvi, kuri ikdienā izkopj latviešu kordziedāšanas tradīcijas, bet, gatavojoties šādam opermūzikas koncertam, viņiem dota iespēja iziet ārpus ierastā loka un apzināt ko jaunu, atklāt sev vokāli instrumentālo žanru. Tā pilnīgi noteikti ir kora dziedātāju redzesloka paplašināšana, dziedāšanas skolas paplašināšana. Tie, kuri to izbaudījuši paši, saprot, cik ļoti šāda repertuāra apgūšana atšķiras no ierastās kordziedāšanas. Domāju arī, ka liela daļa no viņiem, solīti operas virzienā paspēruši, pavisam savādāk sāk skatīties uz šo skaisto un grūto mūzikas žanru.
Pats esmu bijis liecinieks tam, ka šajos Ogres Mūzikas svētkos koristus, solistus un orķestra mūziķus vienojis īpašs emocionāls pacēlums. Zinu, ka profesionālie mākslinieki ar lielāko prieku brauc uz Ogri, bet pirms nākamajiem svētkiem nāk klāt un taujā: "Kā tad šogad Ogrē? Vai mani aicinās?" Noprotams arī, ka solistiem koncertā fantastisku sajūtu rada apziņa, ka aiz viņa stāv vairāki simti dziedātāju – ļoti liels koris, kurš tiešām jūt līdzi un visu ļoti silti un karstasinīgi uztver.

- Arī jums pašam šis opermūzikas koncerts joprojām ir svētki?

- Jā. Vispirms jau tikko minēto abu aspektu dēļ, un arī tāpēc, ka mani ļoti fascinē visi nopietnās mūzikas sarīkojumi (festivāli, svētki, koncerti) brīvdabā. Kā zinām, Eiropā šādu pasākumu ir daudz, turklāt tie ir ļoti populāri, bet Latvijā mums to ir maz. Taču tieši norises vieta un vasaras klātbūtne piešķir šai mūzikai pavisam citu "garšu". 

- Kuri no līdzšinējiem svētkiem spilgtāk saglabājušies atmiņā?

- Visi bijuši skaisti, un es priecājos, ka sadarbībā ar Latvijas TV tie arī nofilmēti. Man mājās ir šie ieraksti - izskatās fantastiski. Piemēram, paskatos koncertu, kurā dziedāja Kristīne Opolais un Samsons Izjumovs: ļoti izjusti, ar lielu emocionālu pacēlumu. Priecājoties par Ogres aizsāktās tradīcijas turpināšanos un pilnveidošanos, domāju, ka vokāli simfoniskās mūzikas koncerts noteikti iederas arī Dziesmu svētku programmā.

- Vai tāds būtu iespējams jau nākamajos svētkos?

- Tad jau redzēsim... 

- Kāds jums bijis šis pavasaris: mūzikas pilns un pārpilns? 

- Jā, ļoti radošs un koncertiem bagāts, ir bijis daudz jauku projektu. No svarīgākajiem gribu minēt tikko izskanējušo Operas festivālu, kurā es piedalījos ar izrādi "Jevgeņijs Oņegins". Tāpat "Latvijas koncertu" rīkoto Rīgas festivālu, kad 8. jūnijā kopā ar Liepājas simfonisko orķestri skanēja Dvoržāka Devītā simfonija un Geršvina "Rapsodija blūza stilā", piedaloties arī Harijam Bašam. Kopā ar liepājniekiem piedalījos arī Davidova VII starptautiskajā čellistu konkursā Kuldīgā. Interesants bija pūtēju orķestra "Rīga" sezonas noslēguma koncerts. 

- Kā to visu iespējams pagūt? 

- Pārdomāti un loģiski plānojot. To jau mēs zinām: brīdī, kad darbs dzen darbu, tu iegūsti it kā "otru elpu" – radoši atraisies, un viss arī tiek izdarīts. Galvenais ir plānošana. Un, protams, ka nedrīkst uzņemties to, par ko nespēj būt atbildīgs.

- Šķiet, esat strādājis ar visiem Latvijas profesionālajiem orķestriem. Dažādi kolektīvi - tas ir interesanti?

- Protams interesanti. Tie ir jauni cilvēki, jaunas attiecības, un labi, ja šāda muzikālā pieredze krājas. Turklāt - ir lietas, ko vari pārbaudīt kolektīvā, kuru vadi ilgāku laika posmu, un lietas, kuras ļoti labi "strādā", sadarbojoties īslaicīgi - konkrētos projektos. Taču, protams, par kaut ko jāatbild arī ilgtermiņā – par sava kolektīva šodienu, rītdienu, profesionālo izaugsmi.
Operā strādāju jau vairāk nekā desmit gadus, bet pūtēju orķestris "Rīga" manā atbildībā ir nepilnu pusotru gadu. Regulāri sadarbojos ar Liepājas simfonisko orķestri, ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri, esmu strādājis ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri, Tamperes simfonisko orķestri, Triestes operas un baleta teātra orķestri, Katānijas operas orķestri...
Atceros, pirms gadiem sešiem vai septiņiem rādījām mūsu baleta "Riekstkodis" iestudējumu Somijā. Aizbraucām uz Tamperi, kur izrādē spēlēs viņu orķestris. Somu mūziķi sapulcējušies mēģinājumam, visi ieradušies precīzi, ir nopietni, nosvērti – atbilstoši savai mentalitātei. Stāvu pie diriģenta pults, bet man apkārt - pilnīgs klusums... Pagāja krietns brīdis, kamēr izdevās viņus "iekustināt". Bet tad, kad "viss aiziet", gaisotne mainās, un darbs veicas. Uzreiz pēc tam lidoju uz Triesti Itālijā, kur mūziķu noskaņojums pavisam cits. Mēģinājumam sākoties, valda tāds dzīvīgums un troksnis, ka diriģents var arī apmulst... Paiet vismaz 10 minūtes, kamēr viņus izdodas mobilizēt darbam. 
Katrā ziņā šie daudzie kolektīvi, ar kuriem es sadarbojos, gan cilvēciskā, gan profesionālā ziņā man ir liels izaicinājums. 

- "Rīgas" un Operas orķestra mūziķu temperamenti diez vai atšķiras, tomēr tie ir dažādi kolektīvi.

- Katram no šiem orķestriem ir sava specifika, tā ir viņu galvenā atšķirība. Bet uzstādījums ir viens: mūziķim, kurš spēlē profesionālā orķestrī, ir jābūt profesionālim. Varbūt skan skaļi, bet principā, ja katrs no šiem mūziķiem atnāk un pēc labākās sirdsapziņas izdara savu darbu, tad visiem ir viegli. Ja kāds ne vienmēr strādā atbilstoši šai mērauklai, ir grūtāk. 

- Mūsu mūziķu profesionālais līmenis joprojām taču ir augsts?

- Protams, bet galvenā problēma ir tā pati, kas citās jomās. Proti: labākie speciālisti vienā brīdī var no valsts aizbraukt. Daļa jau tagad ir prom, daļa joprojām cenšas apvienot uzstāšanos citās valstīs un darbu šeit. Tomēr, būsim atklāti - pasaulē un Eiropā ir daudz tāda līmeņa orķestru, kur gan mūsu mūziķis, gan solists būtu gaidīts.

- Par sevi runājot, arī pieļaujat tādu iespēju – aizbraukt?

- Manā gadījumā tā ir pilnīga pārliecība, ka vismaz šo laiku, kamēr aug mani bērni un visa mana ģimene ir šeit, Latvijā, es projām nebraukšu. Tas arī ir iemesls, kāpēc uz ārzemēm braucu, iesaistoties īslaicīgos projektos, nevis piekrītot ilgtermiņa sadarbībai. Tomēr gribu piemetināt: pagaidām. Cik ilgi tā, tas atkarīgs no daudziem apstākļiem.
Jā, mēs varam būt lepni par savu kultūru, taču atcerēsimies vienu, ka valsts finansē gan šīs ļoti dārgās mūzikas skolas, gan dārgās Mūzikas akadēmijas (LMA) programmas, lai izaudzinātu profesionālus mūziķus. Tajā pašā laikā sistēma un sabiedrības attieksme pret konkrēto specialitāti piespiež mūziķus aizbraukt no Latvijas. Nupat bija izsludināts konkurss uz flautas vietu pūtēju orķestrī "Rīga". Pieteicās 13 pretendentu. No vienas puses, protams, prieks, ka daudz mūziķu vēlas strādāt kolektīvā. Taču, no otras, tas liecina arī par pārprodukciju. Tātad kādam sava vieta ir jāmeklē citur. Iznāk, ka mēs investējam ļoti daudz naudas, bet brīdī, kad speciālists ir gatavs strādāt un atdot to, ko valsts viņā ieguldījusi, viņš jau atrodas citā valstī un soļo zem cita karoga... Tas, manuprāt, ir pilnīgi nepareizi.

- Arī jūsu audzēkņi pēc augstskolas absolvēšanas varētu būt citur vairāk pieprasīti un labāk novērtēti nekā Latvijā?

- Protams. Jo māksliniekam jau robežu nav. Bet katrs gadījums ir individuāls. Pats būtiskākais, lai tas, ko cilvēks tajā brīdī grib sasniegt, būtu māksliniecisku kritēriju pamatots.

- Labprāt arī uzzinātu, kādi radoši apsvērumi jūs mudināja uzņemties tieši pūtēju orķestra vadīšanu?

- Bija viens ļoti svarīgs arguments: mani tajā sezonā uzrunāja LMA rektors Artis Sīmanis un aicināja vadīt orķestra diriģēšanas katedru. Tātad manā pārziņā kopš tā brīža bija ne tikai simfoniskā orķestra, bet arī pūtēju orķestra diriģenti. Tas arī sakrita ar brīdi, kad darbu piedāvāja "Rīga". Sākotnēji biju domājis, ka šī sadarbība varētu būt īslaicīga, bet, kamēr es redzu šā kolektīva iespēju augt, šos plānus saistu arī ar viņiem. Sākot ar nākamo sezonu, mums ir izdevies paaugstināt finansējumu, un tas, manuprāt, ir labs rādītājs tieši mūziķiem, lai viņiem būtu stimuls strādāt un tiekties pēc kaut kā.
Domāju arī, ka jau visas pēdējās sezonas "Rīga" ir apliecinājusi augstas muzikālas kvalitātes, bet tagad galvenais varētu būt jautājums par savu vietu Latvijas mūzikas dzīvē un to, kā popularizēt šo žanru. Daļai klausītāju droši vien ir priekšstats, ka pūtēju orķestris spēlē tikai maršus un muzicē gājienos, bet šis ir pilnīgi citas kvalitātes orķestris - koncertorķestris, kas spēlē ļoti sarežģītas kompozīcijas, speciāli šādam sastāvam rakstītas. 

- Sarunas sākumā pieminējām korus. Arī jums ar tiem ir saistība, turklāt ne tikai Ogres mūzikas svētkos vien...

- Joprojām par saviem lolojumiem saucu gan Rīgas jauniešu kori "Sonore", gan Kuldīgas "Rāti". Tie man ir ļoti tuvi kolektīvi. Kuldīga gan ir nedaudz atstatu no Rīgas, taču cenšos arī "Rātes" koncertdzīvi padarīt interesantāku, iesaistot dažādus profesionālo mūziķu sastāvus, Protams,  man ir palīgi, kuri dara šo ikdienas darbu, bet mūsu sadarbība joprojām notiek. 

- Pēc Ogres Mūzikas svētkiem kopā ar ģimeni varēsit ļauties vasarai?

- Varēšu, jā, bet vasara jau izceļas ar saviem festivāliem, pilsētu svētkiem un āra koncertiem... Būs pilsētas svētki Kuldīgā, kas man ir sirdī ļoti mīļa, un kur arī dažas muzikālas programmas mēģināšu piedāvāt. Būs Rīgas svētki, kur Rātslaukumā skanēs Orfa kantāte "Carmina Burana". Uzreiz pēc tiem sāksies jaunais darba cēliens "Rīgā", jo rudens nāks ar orķestra 40. gadskārtu, ko svinēsim Operā ar koncertu. Tā vasara paies – pietiekami intensīvi, ar nelieliem atpūtas pārtraukumiem.

- Nereti muzikālo sarīkojumu afišās lasāms arī jūsu dzīvebiedres, LNO pianistes Ilzes Ozoliņas vārds un uzvārds. Jūs daudz sadarbojaties...

- Mēs sadarbojamies daudz, jā, bet, ja vien tas ir iespējams, biežumu cenšamies regulēt. Ir muzikāli projekti, ko katrs īstenojam atsevišķi, un ir lietas, ko izdomājam un darām kopā. Šogad Operā īstenojies ļoti skaists projekts - "Cantando Y Amando", kas veidots uz Argentīnas tango meistara Astora Pjacollas mūzikas pamata. Sākotnēji tas bija domāts kā Ilonas Bageles solokoncerts, bet beigās izvērtās minizrādē, piedaloties orķestra māksliniekiem, arī Ilzei. Tas ir Ilzes lolojums, kurā es tikai no malas noraugos, turklāt ar tādu kā nelielu skaudību: cik tas viss ir jauki!