Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ogres basketbola skolas trenere Marika Salceviča atzīta par vienu no labākajām Latvijas trenerēm. 6.jūnijā Saeimā viņai tika pasniegta īpaša balva - „Swedbank Latvijas Jaunatnes basketbola līgas 2011./2012. gada sezonas trenere”.

Basketbols - sirdslieta
M. Salceviča ir absolvējusi Ogres 1. vidusskolu un pēc tam aktīvi iesaistījusies profesionālajā sportā, spēlējot basketbolu. „Esmu spēlējusi Latvijas jaunatnes izlasēs, turklāt savā vecuma grupā biju vienīgā meitene no Ogres. Spēlēju TTT meistarkomandā. Biju Latvijas pieaugušo basketbola izlasē, piedalījos Eiropas kvalifikācijas turnīrā Dānijā,” savas profesionālās sportistes gaitas raksturo Marika. Ar sportu viņa bijusi saistīta jau kopš bērnības – no 6 gadu vecuma trenējās daiļslidošanā, 3. klasē sāka nodarboties ar basketbolu, tomēr abus sporta veidus esot bijis grūti apvienot, tādēļ izdarījusi izvēli par labu basketbolam, un šis sporta veids ir viņas sirdslieta līdz pat šim brīdim.

Grūts lēmums
„Diemžēl manā dzīvē pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas – sports vai ģimene. Abus bija grūti savienot. Izvēlējos par labu ģimenei, bet tas, protams, nebija viegls lēmums. Basketbols bija visa mana dzīve. Man bija īsa un spoža karjera, turklāt nebiju ieguvusi arī smagas traumas, no kurām profesionālajā sportā ir grūti izvairīties. Tomēr, laikam ritot, es sapratu, ka dzīvē ir arī citas lietas. Tolaik, un vēl aizvien, liels atbalsts bija mana pirmā trenere Ilga Neimane. Viņa mani mierināja, kad aizgāju, un pēc vairāk nekā desmit gadiem pierunāja arī atgriezties,” smaidot atminas Marika. 

Pēc aiziešanas no profesionālā sporta M. Salceviča bija pārliecināta, ka ar sportu nekad vairs nebūs saistīta. Viņai interesēja angļu valoda, Marika iestājās Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē, beigu beigās ieguva humanitāro zinātņu bakalaura grādu un strādāja privātajā pamatskolā „Harmonija” Rīgā. 

Katram jādara tas, kas patīk
Salceviču ģimenē aug trīs bērni, kuriem arī ir interese par sportu. „Vecākajam dēlam Elīsam (18) interesē futbols, viņš, jau mazs būdams, paziņoja, ka spēlēs futbolu. Kādreiz viņš spēlēja Rīgā, bet tagad ir Ogres komandā. Meita Kecija (13) spēlē basketbolu U-13 vecuma grupā. Komanda šogad ieguva čempiona titulu un Kecija savā vecuma grupā ieguva vērtīgākās spēlētājas balvu. Meita man kādreiz teica: „Mammu, tu jau vēl tagad varēji spēlēt.” Bet es tad atbildu: „Jā, meitiņ, es varēju spēlēt, bet tad, iespējams, man nebūtu tu.” Tagad iespēja spēlēt augstā līmenī ir Kecijai. Mazais Emīls (7) arī jau gadu apmeklē basketbola nodarbības Ogres basketbola skolā un septembrī uzsāks mācības pirmajā klasē. Šobrīd kopīgi esam nolēmuši, ka viņš apmeklēs arī mūzikas skolu. Esmu pārliecināta, ka katram ir jādara tas, kas patīk. Attiecībā pret bērniem vecāki nevar īstenot savas ambīcijas, jo tad tur nekas nesanāks. Tāpat arī savus bērnus neesmu speciāli mudinājusi uz sportu. Tomēr tas jau ir zinātniski pierādīts, ka tie bērni, kuri nodarbojoties ar sportu, ir veiksmīgāki par tiem, kuri to nedara. Sports radina pie disciplinētības, laika plānošanas, mobilizēšanās, radina pie kārtības un veido stingru raksturu. Ir konkrēti noteikumi, kuros jāiekļaujas, ir nepārtraukti jācīnās. Sportistam visās situācijās jāmeklē un jāatrod izeja. Un, lai iegūtu patiešām labus rezultātus, sportistam ir jābūt ļoti mērķtiecīgam. Saka, ka sportista sasniegumus tikai 10 % ietekmē talants, pārējie 90 % ir ļoti smags darbs,” ir pārliecināta M. Salceviča.

Nonāk basketbola skolā
Pēc Emīla dzimšanas Marika izbaudīja bērna kopšanas atvaļinājumu. „Nejauši satiku Ogres basketbola skolas direktori Ilgu Neimani, un viņa man piedāvāja lietvedes darbu skolā. Šo piedāvājumu pieņēmu un 2008. gada februārī sāku strādāt basketbola skolā. Tuvojoties jaunajam mācību gadam, skolā bija nepieciešams treneris un Ilga man vaicāja, vai negribu kļūt par treneri. Man bija piecas dienas laika apdomāties. Šo piedāvājumu pieņēmu. Sāku strādāt par basketbola treneri un iestājos treneru kursos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, ieguvu treneres kvalifikāciju un sertifikātu. Tā sākās mana treneres pieredze.”

Vasara – karstākais darba laiks
Marika ir trenere apmēram 60 meitenēm vecumā no 7 līdz 16 gadiem. Treniņi notiek ne tikai mācību gada laikā, bet arī vasarā, kad M. Salceviča savām meitenēm organizē ne tikai dienas nometnes uz vietas, bet arī izbraukuma nometnes. „Vasara treneriem ir karstākais laiks, jo tieši vasarā sportisti liek pamatus nākamajai sezonai. Jau rudenī sākas jaunatnes čempionāts, jābūt labā formā. Un tiem, kuri vasarā nav trenējušies, drīz pēc jaunā gada parādās pagurums,” saka trenere. 
 
Nemitīga pilnveidošanās
Marika atzīst, ka trenera darbs – tā ir nemitīga attīstība un pilnveidošanās, tādēļ viņa daudz lasa profesionālo literatūru, piedalās dažādos, arī pasaules mēroga, semināros un kursos. Pagājušajā gadā Marika piedalījās FIBA Europe rīkotajā starptautiskajā basketbola nometnē Slovēnijā, šogad viņa dosies uz Ameriku. „13. jūnijā kopā ar kolēģi, treneri Pēteri Ozoliņu, dosimies uz ASV un līdz pat 16. jūlijam piedalīsimies pasaules mēroga treneru kursos, apgūstot basketbola zinības un amerikāņu treneru pieredzi. Tur būs vairākas nometnes, kurās katrā darbosies apmēram 60 treneri un 600 audzēkņi. Mēs piedalīsimies četrās šādās nometnēs. Amerikāņi ir slaveni individuālās tehnikas piekritēji, no viņiem var daudz ko mācīties. Basketbola spēlē ir daudz nianses, dažādi tehnikas elementi, un katra pieļauta kļūda var izrādīties liktenīga, tāpēc tie labi jāpārzina. Nometnēs notiks treneru semināri un praktisks darbs ar bērniem.” 

Rezultāti agri vai vēlu būs
Vaicāta, kāpēc Marika dara šo darbu, viņa nevilcinoties atbild: „Man ļoti patīk basketbols. Un man patīk strādāt ar bērniem. Treneriem jāpiemīt lielam sava darba entuziasmam. Jāprot ieinteresēt un aizraut bērni. Trenerim ir ļoti liela atbildība, jo viņš ir savu audzēkņu paraugs. Vienmēr jābūt formā. Un ļoti svarīgi prast atrast laiku arī sev, jo ļoti ātri var izdegt, jāiemācās atpūsties. Tas ir ļoti svarīgi. Katram jābūt godīgam pret sevi, laikus jāapstājas. To es esmu iemācījusies. Mani relaksācijas brīži ir agri rīta skrējieni pa savu Ciemupi, man ļoti patīk lasīt grāmatas. Kā jau minēju, lasu profesionālo literatūru, arī dāmu romānus, detektīvus, filozofisku literatūru – piemēram, Paulu Koelju.” Trenere arī atzīst, ka gandarījuma brīži darbā ir tie, kad ir redzami savu audzēkņu pirmie rezultāti, iegūtas pirmās uzvaras: „Prieks, ja meitenes ir aktīvas. Nav svarīgi, vai izdosies pirmajā reizē, bet, ja cenšas un nepadodas, tad agri vai vēlu sanāks. Es vienmēr savām meitenēm saku: „Ja strādāsiet, rezultāti agri vai vēlu būs! Jo vairāk trenēsieties, jo vairāk veiksies! Veiksme seko stiprākajam!”” Un pirmie rezultāti arī ir redzami – Marikas trenēto U-13 meiteņu komanda šogad iekļuvusi jaunatnes čempionāta finālspēlēs, otrai komandai pietrūkuši tikai trīs punkti. U-10 vecuma grupas meiteņu komanda martā ieguvusi 1. vietu „Dumle” kausa izcīņā.

Ģimene – panākumu atslēga
M. Salcevičai ir patiess prieks gan par augsto novērtējumu, saņemot valsts mēroga apbalvojumu, gan par savu meiteņu pirmajiem sasniegumiem, tomēr Marika ir pārliecināta, ka viņas lielākā panākumu atslēga ir ģimene: „Ģimene man ir lielākais atbalsts. Ja man nebūtu tāda ģimene, tad es ne uz pusi nebūtu sasniegusi to, ko esmu paveikusi.”