Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

- Ja aptaujas anketā ierakstītu jautājumu "Kas ir muzejs un kāpēc tas mums vajadzīgs?", atbildes būtu visdažādākās, jo mums katram ir savs pamatojums, kāpēc ejam turp un ko vēlamies no apmeklējuma gūt. Kā muzeja vietu un nozīmi redzat jūs?

- Manuprāt, muzejs ir vieta, kur satikties ar vēsturi, ar saviem priekštečiem, iepazīt viņu dzīves kvalitātes un vērtības, lai paņemtu no tām šodien noderīgo un nodotu to tālāk. Tā ir tikšanās un iedvesmas vieta, diskusiju vieta. Mans mērķis ir, lai muzejs būtu dzīvs, lai tas neasociētos ar kaut ko aizvēsturisku un sastingušu.
Bet muzeja pamatmisija ir dot cilvēkam iespēju apzināties sevi šajā laikā un šajā pasaulē – sākot pašiem ar savu dzimtu, turpinot ar vietu, kurā dzīvo, kā arī valsti un pasauli kopumā. Bez pagātnes nav tagadnes un nebūs arī nākotnes – šo patiesību jau neviens vairs neapstrīd. Turklāt pagātnē bijis arī gana daudz skaista, tāpat kā ne mazums kļūdu un traģisku notikumu, un tas viss mums ir dots, lai mēs varētu mācīties, izdarītu secinājumus, lai, galu galā, varētu arī iedvesmoties. Muzejā vēsture, es uzskatu, ir jāsvin. Jāsvin tā, lai mums ir prieks par šodienu un lai mēs ko paliekošu atstājam arī saviem pēctečiem.

- Kā noprotams, tikko formulētais galvenais uzdevums reizē ir arī mērķis, uz kuru, muzejā strādājot, ejat diendienā?

- Protams, ka mērķis joprojām nav sasniegts, un neviens nav arī pateicis, kad tas būtu iespējams. Jo muzejs, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs. Tāpat man šķiet, ka mums ir ļoti paveicies, jo muzeji šobrīd bauda popularitāti. Taču no muzejiem arī daudz tiek prasīts, jo mēs brīvā laika pavadīšanas jomā esam līdzvērtīgi piedāvātāji kā lielveikali. Tādējādi mums ir jākonkurē, lai ģimene, plānojot savu brīvo sestdienu un svētdienu, neapmierinātos tikai ar lielveikala apmeklējumu un iepirkšanos, bet viņus ieinteresētu arī muzeja piedāvājums.
Cenšamies šo savu piedāvājumu veidot atbilstošu sabiedrības vēlmēm, bet tajā pašā laikā saglabājot šo savu kultūras ekoloģijas sargātāja lomu. Jo gluži pārņemt lielveikala kultūru tomēr negribam. Vēlamies, lai pie mums būtu interesanti, bet lai mūsu piedāvājums būtu mazliet gardēdīgāks, jēgpilnāks, piepildītāks.

- Kuri aizvadītā gada pasākumi muzejā, jūsuprāt, apmeklētājus ieinteresēja un uzrunāja visvairāk?

- Pērn uzsākām programmu ģimenēm ar bērniem, un tā ir aktuāla joprojām. Mazajiem ir savs piedāvājums, kamēr vecāki iepazīstas ar muzeju. Bērniem ir sašūti skaisti sēžamspilveni. Arī katrā izstādē cenšamies ko īpašu piedāvāt ģimenēm ar bērniem. Iedibinājām radošās darbnīcas. Gada nogalē aicināja Pētera Justoviča linogriešanas darbnīca, janvārī interesentus pulcēja sietspiedes darbnīca, bet 18. februārī – Sveču mēneša radošā darbnīca. Redzam, ka cilvēki jau laikus piesakās nākamajām darbnīcām, tātad tās ir noderīgas. 
Vēl pagājušajā gadā mums bija ļoti jauks un mīļš projekts – kamerizrāde ar Čaka dzeju “Notekcaurule”. Arī šogad divas reizes to jau parādījām. Visas izrādes bija izpārdotas. Manuprāt, atnākt uz muzeju, lai noskatītos kvalitatīvu izrādi, kurā spēlē JRT aktieri, daudziem bija liels iepriecinājums. Ceru, ka paies laiks, būs atkal pieprasījums, un muzejā atkal tiks spēlēts šis iestudējums.

- Šovasar, jūnijā, varēsiet teikt, ka pirmie desmit darba gadi muzejā aizvadīti. Kā mūsu muzeji kopumā un Ogres muzejs konkrēti šajā laikā mainījies?

- No vienas puses, desmit nav mazs skaitlis. Bet no otras – nevar teikt, ka speciālists, pat desmit gadus nostrādājis muzejā, jau ir apguvis visu, jo muzeja krājums rada sajūtu, ka esi mazs smilšu graudiņš okeānā. Tāpēc desmit gadi muzejā nav daudz.
Bet Latvijas muzeji šajā laikā ir ļoti mainījušies. Tāpat kā mūsu muzejs. Katrs cenšas dot cilvēkiem iespēju iedvesmoties no vēstures. Jā, dot zināšanas, bet arī emocijas un iedvesmu šodienai. Tāpēc arī muzejos notiek ļoti daudz praktisku darbnīcu, dažādu nodarbību.
Savukārt pilsētai un valstij muzejs ir milzīgs resurss, jo, veidojot savu iedzīvotāju lokālpatriotismu, identitātes sajūtu, darot viņiem zināmu un popularizējot vēsturi, mēs ieguldām pilsētas nākotnē. Ja cilvēkam nav svešs lokālpatriotisms, viņš jūtas vairāk piederīgs savai pilsētai, savai zemei un mazāk kurn par vienu otru nodokli, jo saprot, kāpēc tas vajadzīgs. Es arī domāju, ka tādējādi tiek veidots šo cilvēku ekonomiskais patriotisms. Viņi saprot, kāpēc šeit dzīvo, kā var augt kopā ar šo pilsētu, kā padarīt savu dzīvi labāku, izmantojot pagātnes sakrātos resursus un mantojumu.
Mēs labprāt sadarbotos ar mūsu uzņēmējiem, lai tie sava zīmola veidošanā, savas produkcijas nosaukumos, iepakojumos utt. izmantotu atpazīstamus tēlus un motīvus no Ogres pagātnes mantojuma.

- Tiekoties ar apmeklētājiem, jūs noteikti redzat arī, kas notiek ārpus muzeja sienām: mūsu ekonomiskā situācija ir tāda, kāda ir, demogrāfiskā tāpat...

- Ir vērojamas divējādas izmaiņas. Viens ir tas skumjais secinājums, ka pie mums var atbraukt arvien mazāk no novada lauku skolām, t. i., neatbrauc. Jo viņi nevar atļauties īrēt autobusus un nespēj arī šos autobusus piepildīt, jo klases ir mazas, bērnu ir maz. Jā, var kooperēties ar kaimiņu pagasta skolu. Bet tas ir sarežģīti, un tad jau vieglāk atmest ar roku vispār... 
Taču šeit, pilsētā, pieprasījums ir pieaudzis tādēļ vien, ka cilvēki saprot: atnākt ar ģimeni uz Ogres muzeju ir lētāk nekā pirkt visiem biļetes uz Rīgu plus vēl biļetes Rīgas muzejā, kas noteikti ir dārgākas nekā mums. Pieļauju, ka arī mūsu pasākumi ir kuplāk apmeklēti Rīgas “nesasniedzamības” dēļ. Agrāk mums bija pagrūti izkonkurēt galvaspilsētas piedāvājumu, jo visi brauca turp un nenovērtēja, kas ir te, taču tagad ir pretēji. Jūtam arī, ka trešdienās, kad mūsu muzeja apmeklējums ir bez maksas, cilvēku tiešām ir vairāk.

- Saprotu, ka šo jautājumu vajadzētu uzdot ogrēniešiem pašiem, taču arī jūs ļoti labi zināt, kas vietējiem ir Ogres Vēstures un mākslas muzejs, ko viņi no tā gaida un ko saņem.

- Vienmēr ir cilvēki, kuri nāk uz muzeju, un ir tādi, kuri nenāk. Es runāšu par tiem, kuri nāk. Domāju, ka tie, kuri nāk, te ir atraduši sev svarīgu kultūras oāzīti. Viens nāk pie mums tāpēc, lai vairāk ko uzzinātu par māju, kurā dzīvo. Cits, apskatījies mūsu ekspozīciju un mājās atradis ko līdzīgu, atnes šo priekšmetu un uzdāvina muzejam. Vēl kāds – atnāk, apskatās izstādi (sevišķi gados vecie ogrēnieši), atceras savu dzīvi, stāsta, un mēs ierakstām šos stāstus. Nāk daudz skolēnu, projektus raksta. Esam priecīgi, ja viņi šeit atrod meklēto, ja varam būt noderīgi.

- Kādos brīžos vēl atnāk prieks par paveikto?

- Prieks ir tad, kad redzi, ka kaut kas izdevies. Izdevusies laba izstāde, bijis jauks sarīkojums. Tāpat ir prieks par radošiem pasākumiem, kas skatītājiem patikuši. Es priecājos, lasot atsauksmes viesu grāmatā. Ja bērns, piemēram, ieraksta tā: “Man likās, ka te būs garlaicīgi, taču atnācu. Tagad biju jau otro reizi un nākšu vēl”, domāju, viņš nemelo. 
Mēs arī dzīvojam gaišā cerībā uz jaunu ēku, un tas rada prieku. Jo patiesībā tam visam, ko mēs gribētu (varētu un spētu) darīt, šīs telpas ir par šauru.