«Irākā, nemieru laikā, starp gaļas deguma smaku un nepārtraukto tanku dūkoņu mēs, cilvēki, novērtējām un izjutām katru saullēktu. Tāpat katru zaļojošu koku un pat putnu čivināšanu. Tas viss dod spēku un enerģiju cīņai, lai vismaz atgrieztos mājās. Palikt veselam un vienā gabalā – tā jau ir īsta Dieva dāvana!» tā ogrēnietis, dižkareivis Edgars par piedzīvoto Irākā.

 

 

Mans sarunas biedrs Edgars (31) no kara Irākā atgriezās pirms pieciem gadiem. Turp viņš devās 24 gadu vecumā. 25.dzimšanas dienu nācās sagaidīt, svinot starp lodēm un smiltīm. Tāpat arī Ziemassvētkus un Jauno gadu.

 

LATBAT – sauszemes spēku 1. kājnieku bataljons. Šajā vienībā Edgars iestājās, jo vienmēr ir sapņojis kļūt par vienu no «savējiem» Latvijas armijā. Liela slodze, daudz pienākumu un sporta treniņu – tāds bija Edgara dzīves ritms. Ne velti LATBAT devīze ir: «Esi pirmais starp līdzīgajiem!» Vienu dienu vadība paziņoja: ja gribi turpināt būt šeit, jādodas uz Irāku! Armija bija Edgara sirdslieta un arī maizes darbs. Dodoties misijā, vissāpīgāk bija redzēt vecākus ar asarām acīs. Tas lika pārdomāt izvēlēto rīcību: vai būsi starp tiem laimīgajiem, kuri atgriezīsies mājās, vai arī kārtējais karavīrs cinka kastē.

Edgaram paveicās. Tā ir vislielākā dāvana.

Šodien daudzi jaunie puiši noliedz armijas nepieciešamību. Edgars apgalvo pretējo: «Kā vīrs tu neesi cienīgs staigāt pa zemes virsu, ja neesi dienējis armijā! Tur iemāca pavisam citas vērtības. Cieņu. Fizisko slodzi un kārtību. Gan privātajā dzīvē, gan savas Tēvzemes dzīvē.» Edgaraprāt, labi, ka tagad nāk un dienē tie, kas tiešām to vēlas. Jo citādi nav jēgas – kāds atnāci, tāds aiziesi. Kartupeļus mizot un grīdu mazgāt jau var iemācīties arī mājās.

 

Edgars atzīst, ka visnepatīkamākā sajūta uz pasaules varētu būt – kad kara darbības zonā iebrucēji, izpildījuši savas misijas, lēnā solī, uzmanīgi atkāpjas. Karavīriem, iznākot no pazemes bunkuriem vai slēpņiem, starp dūmakas pilno smilšu viesuli un zemi jāspēj saskatīt mirušie. Ik reizi sirds notrīc, pienākot tuvāk – pretinieks vai savējais? Iespējams, tavs istabas biedrs vai karavīrs, kurš kādreiz glābis tavu dzīvību...

Irākā tiekas visi – leiši, poļi, salvadorieši un daudzu citu tautu pārstāvji. Kad vietējie atsāk uzbrukumus, tu nedomā par savu dzīvību, tikai skrien un pildi misiju. Vēlāk gan, atvelkot elpu, saproti, ka katra lode varēja būt liktenīgā. Bet arī tas neattur no jaunu misiju pildīšanas. Atrodoties Irākā, ik mirkli cilvēks ir adrenalīna pārpilns. Taču laiks gan velkas sasodīti lēni... Tik bieži nāk prātā mājas, Latvija. Kabatā nēsā līdzi ģimenes foto un sapņo par atkalredzēšanos ar savu mīļoto meiteni.

Edgara ceļš uz Irāku bija skaistu un cēlu mērķu vadīts. Viņš sapņoja iegūt vērtīgu pieredzi kara darbības zonā, atgriezties mājās, iestāties un sekmīgi pabeigt Policijas akadēmiju. Turpināt savu karjeru Latvijas armijā.

Taču Irākas laiks spēcīgi mainīja jauno puisi. Gan garīgi, gan arī fiziski. Diemžēl. Atgriežoties Latvijā, Edgaram sākās problēmas ar veselību, precīzāk – plaušām. Šobrīd bijušajam karavīram paliek vien izsapņoti sapņi un nepiepildītas cerības. Liela fiziska slodze ikdienā nedrīkst būt. Jādzīvo mierīga dzīve.

 

... Šķērsojot Kuveitu, viss šķiet skaisti – cilvēki laimīgi, miers un harmonija ik uz stūra. Bērni bezrūpīgi, lēnā riksīti iet uz skolu, sievas iepērkas, vīri strādā. Smaida! Kuveita ir viena no pasaulē bagātākajām valstīm. Arī kaimiņvalsts Irāka tāda varētu būt – naftas atliku likām. Tikai vietējie nespēj vienoties par brīvības cenu. Puse Irākas iedzīvotāju arvien ir Huseina piekritēji, bet otra puse grib citu pasauli. Grib līdzināties Kuveitai un citām daudz attīstītākām zemēm. Vienīgais, kas vieno visu Irāku, ir nenoliedzami stiprā ticība Allaham! Trīs reizes dienā visi musulmaņi, tostarp vietēji karavīri, dodas kopīgās lūgšanās. Uz brīdi iestājas harmonija arī šajā zemē. Tāda tā varētu palikt, bet nē – irākieši gatavi visu dzīvi karot, lai pieradītu savu taisnību.

Pirmās divas nedēļas bijis visgrūtāk – jauna vide, ar ko steidzami jāaprod, jāiepazīst vietējie un jādodas misijās. Tu nezini, kā būs rīt, vai tas vispār pienāks... Esot tur, vieglāk ir nedomāt, bet vienkārši darīt! Visaktīvākie uzbrukumi notika tieši nakts tumsā. Bija jāsargā savi posteņi, jāprot izdzīvot. Ar laiku izdodas atrast īsto sajūtu, reakciju un ritmu. Tad jau ir spēja paredzēt uzbrucēju un tā izvēlēto virzienu.

Skaitot dienas, pienāca pēdējās divas nedēļas. Tad gan katrai nodzīvotajai dienai bija zelta vērte! Un ar milzu nepacietību tika gaidīts tas brīdis, kad varēs doties mājup...

 

Tūlīt aiz Kuveitas robežas viss apvilkts dzeloņdrātīm, asfalts sadedzis, un nabadzīgi bērni bizo visapkārt. Dažs vēl ar ierocim līdzīgu dzelzs gabalu rokās!

Bija jādraudzējas ar visiem. Jākļūst par tādu pašu kā vietējie – pa dienu, skatoties tev acīs, smaida, taču, vakarā, kad pagriez muguru, – šauj virsū. Kam lai tic? Irākā Edgars saprata vienu būtisku lietu – ticēt un uzticēties drīkst tikai sev.

 

Vietējiem svarīgs ir cilvēka statuss. Precīzāk gan – vīrieša statuss. Ja tev nav pietiekami daudz naudas, tu nedrīksti pat paskatīties uz vienu no viņa trim sievām. Vīrieši tirgojas ar sievām. Ja kādam iepatikusies daiļava, kas pieder tev, norunā tik summu un ņem viņu līdzi uz māju. Tas likumīgi. Nepietiek naudas, vai nav atbilstošs statuss – soļo vien tālāk. Nevienam tu neesi vajadzīgs.

 

Prostitūcija šajā zemē ir aizliegta! Par to neizbēgami – nāvessods!

 

Taču Edgars pasmaida un saka, ka labprāt atgrieztos Irākā. Tur ir tikai viena problēma – kā palikt dzīvam. Turpretī Latvijā pašlaik ir daudz grūtāk – ir ļoti daudz problēmu. Skarbi, taču patiesi vārdi.

 

Mūsu jaunajiem karavīriem viņš silti iesaka saudzēt savu veselību. Tai ir vislielākā vērtība. Ja sabendēsi to, visi sapņi aizlidos vējā, un ar to grūti sadzīvot. «Vēlu, lai nekad nav jākaro savās mājās!» piebilst Edgars. «Un savu ģimeni sargājiet vairāk par zeltu!»