Einārs Siliņš, "Ogres Vēstis Visiem"
Publicēts: 2011-01-18 18:30:00 / Sports
 Ziņot redakcijai
Bieži vien janvāri un februāri dēvē par copes tukšajiem mēnešiem, bet tas ir novecojis uzskats. Šī, tāpat kā pagājusī, ziemas sezona gan nav no tām, par ko zemledus makšķerniekiem vajadzētu īpaši sūkstīties.
Ledus segums gan varētu būt par 10 cm biezāks, taču diemžēl pāragri uzsnigušais sniegs neļāva ledus kārtai sabiezēt, tāpēc tikko uznākušā atkušņa laikā daudzviet pat ezeros ar pārvietošanos palika pavisam bīstami. Ir gan noslīkušie, gan ielūzušie. Līderi šajā ziņā viennozīmīgi bija kurzemnieki.
Daži padomi iebarošanā
Ziemas vidū, un, manuprāt, šāds brīdis ir iestājies, kad ledus biezums vairākumā Latvijas ūdeņu ir sasniedzis vismaz 20 līdz 30 cm, bet sniega sega jau mērāma tuvu pusmetram. Arī zivis kļūst mazāk kustīgas, jo skābekļa daudzums ūdenī diemžēl samazinās. Tagad gan, pateicoties uznākušajam atkusnim, kā sniega, tā ledus kārta palikusi krietni plānāka. Tomēr zivis ir mazāk aktīvas un, lai sameklētu to atrašanās vietas, nākas vai nu ļoti daudz skraidelēt un urbties, vai arī shematiski iet pāri kādam ledus placim un atsevišķās vietās mēģināt tās atrast, ar iebarošanu sasaukt un piesaistīt kādai konkrētai vietai. Šoreiz mazāk uzmanības pievērsīsim asarīšiem, jo no pirmā ledus tie ir jau «izsmelti» kaudzēm. Vairāk pievērsīsimies baltajām zivīm – raudām, pličiem, brekšiem, sapaliem, vimbām...
Sen, sen, kad zāle bija zaļāka un sniegs balti pūkaināks, vismaz es centos iebarošanu veikt ar rīvmaizes, mannā un kādu putraimu palīdzību. Tāpat kafijas dzirnaviņās tika samaltas saulespuķu sēkliņas un aplietas ar verdošu ūdeni. Zivis, protams, pienāca, bet tas nenotika pirmajās stundās. Nācās pagaidīt ilgāk. Mūsdienās balto zivju pievilināšanai ir izdomātas daudz efektīgākas barības, atliek vien tās pareizi izmantot. Pa starpai tādām barībām, kas ir jau pārbaudītas un dod augļus, pārdošanā ir arī dažādi iepakojumi, kas ir it kā zivīm paredzēti, bet ar grūti nosakāmu sastāvu. Visbiežāk šīm apšaubāmajām barībām ir arī zema cena, tādējādi mēģinot apmuļķot pircēju. Saprotams, labai barībai ir arī attiecīgi augstāka latu latiņa. Starp citu, ziemā var izmantot arī vasarai domātās barības, taču jāatceras, ka tām visām ir ļoti spēcīgi aromāti, kas ziemas apstākļos zivīm ne pārāk patīk. Pat otrādi – tās nereti no šādām vietām mūk tā patālāk. Taču te var izlīdzēties ar zemes piejaukumu (to gan ziemā nemaz nav tik viegli sadabūt) vai iepriekš aprakstītajām lētajām barībām, kam aptuveni uz vienu paciņu (1 kg) piejaucam divas saujas spēcīgo vasaras barību, un būs jau labi. Vienā no pēdējām copes reizēm izmēģināju Sensas Gros Gardons NOIRE barību, kas skaitās vasaras manta, bet domāta aukstam ūdenim. Pieliku vēl klāt šķipsnu motiļu, ko, barību jaucot ar ūdeni, pirkstos izšķaidīju. Tā teikt, lai būtu tikai aromāts, nevis kāds ašuks izvilktu veselu tārpiņu un lielā baudā to notiesātu. Barība nostrādāja perfekti. Baltās zivis praktiski «uz galda» atradās visu laiku, un tādā daudzumā, ka nācās ik pa brīdim piebarot, jo pēc aptuveni stundas intensīvas copes sajutu, ka zivju apakšā paliek mazāk, jo samazinājās copīšu skaits. Tad ņēmu talkā barotavu, un jau pēc pāris minūtēm viss aizgāja ierastā ritmā.
Barotavām – jā vai nē?
Par barotavu izmantošanu copmaņu domas dalās. Kā pārsvarā dara sportisti, kuri tendēti trīs stundu garumā izvilkt maksimāli daudz zivju? Lai izdotos, tiek ļoti, ļoti daudz eksperimentēts. Tā kā sacensības ziemā notiek uz ezeriem, kur straumes nav vai praktiski tā ir ļoti minimāla, tad iebarošanu bez barotavas izdara tikai tad, ja dziļums copes vietā nepārsniedz divus metrus. Ja ir dziļāks, tad barotava ir obligāta. Iemesli te dažādi. Pirmkārt, lielākā dziļumā no augšas ielaista barība veido smalku un sīku tās daļiņu stabu, kas diezgan daudzām zivīm liek pacelties no grunts augšā. Lielākā iebarojamās barības masa, protams, nonāk uz gultnes. Pie gultnes visbiežāk pulcējas tieši prāvākās zivis, bet, ja iebarotās vietas apkārtnē būs daudz sīkzivju, tad, laižot lejā smalku mormišku, tā itin bieži varētu gultni nemaz nesasniegt. Kam ir vajadzīgas miniatūru raudiņas vai caurspīdīgi plicēni, tie varētu priecāties, bet, manuprāt, šādu copmaņu ir ļoti maz. Atklāti sakot, es pat 1,5 metru dziļumā izmantoju barotavu, jo tā vai šā, zivīm rušinoties pa to, sīkās un neizmirkušās daļiņas celsies augšā.
Vēl kāda problēma, ja barojam bez barotavas. Laižot lejā iebarojamās barības bumbiņu, tas jāizdara ļoti precīzi, āliņģim pa vidu. Pretējā gadījumā ūdens blīvuma rezultātā un nevienādās barības bumbas formas dēļ tās, atsitoties pret āliņģa malām, veido kustību uz sāniem un, tiekot no lunkas ārā, var aizpeldēt krietni vien nost no tās vietas, kur makšķernieks ielaiž savu mormišku ar ēsmu. To varētu saukt par paplašināta galda izveidi, kas nu nepavisam nav mums vajadzīgs. Vai, izmantojot barotavu, to vajadzētu atvērt tieši pie gultnes, vai tomēr kādus centimetrus virs tās? Sacensībās izmantoju abus variantus, vienīgi cenšos atcerēties, kurā āliņģī kā esmu rīkojies. Dažreiz daru arī tā, ka vispirms nolaižu barotavu ar iebarojamo barību bez tārpiem, taču atveru to aptuveni metru no gultnes, bet nākamo barotavu, kas sastāv tikai no motiļa, atveru, cik iespējams cieši, pie gultnes. Šādos gadījumos ar motili pilnu barotavu nelieku, jo, pirmkārt, vajadzētu izprast, cik tad to aktīvo zivju tur apakšā ir. Varbūt zivij šodien nav ēstgribas, un, ja makšķernieks nogāž lejā lielu daudzumu barības, tad tās dažas aktīvās zivtiņas ātri pieliek kuņģīšus, un ar to viss arī beidzas. Neapšaubāmi, savas korekcijas iebarošanā ar motili ievieš arī lielie rīmas asari un ķīši. Ja esat trāpījis uz šo rīmu bariņu, šamējie pat lielo standarta barotavu ir spējīgi notiesāt desmit minūšu laikā. Ja tās ir sacensības, un skaidri manāms, ka cits nekas neķersies, bet nāksies gramus krāt ar šiem «sprīdīšiem», no kuriem dažs labs ir tikko izšķīlušos ikriņu lielumā, tad barotavu ar motili atveru jau pusmetru no gultnes un lai džeki pameklējas! Viņu rosīšanās pa lielo galdu piepulcinās arī citus no apkārtnes peldošos subjektus, un, kas zina, varbūt šāda rosība pasauc arī ko lielāku. Pretējā gadījumā, ja iebarojamo motili noliekam lielā, kompaktā kaudzītē turpat vienuviet, tad šie alkatīgie rīmas ar platām mutēm savu darbu padarīs zibenīgi un dosies kur citur.
Šogad Sensa pirmo gadu ir izlaidusi 11 dažāda veida ziemas iebarojamās barības. Ir gan sausās, gan mitrinātās, gan pilnībā gatavās darbībai pie ūdens. Pārsvarā barība domāta brekšiem, asariem, pličiem un raudām. Turklāt mitrinātās nebūt nav tik slapjas, ka ziemas salā uz ledus sasaltu. Atsauksmes ir ļoti dažādas. Vieni spļaudās, jo paciņa šādas barības nemaz nav tik lēta, bet citi ir stāvā sajūsmā. Laikam jau atliek vien pašiem izmēģināt to prieku un paeksperimentēt, jo klausīties brīnumstāstos, jo sevišķi no tiem, kas šo barību ražo vai izplata, nebūtu īpaši prātīgi. Pats izmēģinājis esmu melno breksi un uzreiz varu teikt, ka šī barība strādā. Bet, paskatoties uz spilgti sarkano un asarim domāto, kaut kā pat neceļas roka to ieslidināt āliņģī – ka tā zivtiņa neaizbēg pa lielu gabalu. Pirmais mēģinājums tikt skaidrībā ar jaunajām Sensas barībām risinājās uz Ķīšezera 8. un 9.janvārī, kur notika Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionāta pirmā kārta. Īpašu skaidrību par jaunajām barībām gan šie mači nedeva. Pārsvarā nāca ārā ķīši (laikam ezera nosaukums atbilst to pamatapdzīvotājiem ķīšiem), un citas zivis jau skaitījās bonusi. Zivis praktiski bija jāmeklē ar meklēšanu. Tas nozīmēja lielu urbšanos un pamatīgu darbu, nemitīgu skriešanu un citu vērošanu. Pēc šādas trīs stundu copes parasti visi nāk no ledus nost ar pilnīgi slapjām mugurām. Šoreiz uz ezera bija arī daudz skatītāju. Laikam jau tiešais Rīgas tuvums darīja savu.
Kur copējam pašlaik?
Pirms nedēļas pabijām Vecumniekos. Ap 60 makšķernieku, ledus biezs un drošs, bet, pats galvenais, atkusnis bija padarījis vienu labu darbu un vienu sliktu. Labais – virskārta ļoti stabili sasalusi un pārklāta labi ja ar 3 cm biezu sniega kārtu. Kolosāli viegla iešana un ērta strādāšana. Sliktais – atkusnis izveidojis vairākus ledus slāņus, kas platākam urbim rada sarežģījumus izurbties tiem cauri. Urbis vienkārši ķīlē nost un draud ar tā roktura salaušanu. Asari ķērās labi, trāpījās arī pa kādai līdakai, taču nācās krietni pasvīst, lai apstaigātu samērā lielus rajonus un zivtiņu sameklētu. Vecumnieku ezers ir kļuvis par Ogres novada makšķernieku iecienītu vietu, jo, aizbraucot tur, tā vien spēju ar daudziem sveicināties. Pats galvenais, šeit vietas copei pietiek arī vairākiem simtiem makšķernieku, jo ezera plašumi ir ļoti lieli, ar vairākiem sadalījumiem un nodalījumiem. Licences cena ir Ls 2, un inspekcija apciemoja mūs arī šoreiz. Tā tas ir ļoti bieži un iesaku to ņemt vērā, jo mazo līdacēnu cope šeit ir ļoti aktīva. Atcerieties, ka zemmēra zaļsvārces «cena» Latvijas ūdeņos ir 100 lati!
Ne asakas, un tiekamies pie ūdeņiem! Starp citu, 21. janvārī Ogres Kultūras centra kamerzālē no pulksten 19 līdz 20 notiks manas grāmatas «Makšķernieka Dienasgrāmata» prezentācija, kuras laikā interesenti to varēs iegādāties par krietni lētāku cenu. Lai jums veicas un sargājiet sevi uz ūdens!
|
Ogres Valsts ģimnāzija mācību procesā izmanto virtuālās realitātes aprīkojumu (video)