Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ar jaunu garīgo vertikāli bagātināts Ogres novads: Mazozolos pirmajā Adventā iesvētīts Lielais Baltais krusts.

6,50 metru augsto no nerūsējošā metāla darināto krustu Mazozolu Romas katoļu draudzei dāvinājusi akciju sabiedrība «Severstaļlat». Projekta autore ir slavenās arhitektu dinastijas atvase Baiba Asarīte.

Seno krusta iesvētīšanas rituālu Rīgas arhibīskaps Zbgiņevs Stankevičs bija uzticējis tālam ciemiņam – priesterim Františekam Trstenskim  (František Trstenshy) no Slovākijas. Teoloģijas doktors Rīgas Garīgajā seminārā lasīja lekcijas. Arī tik unikālā priekšmetā kā Bībeles arheoloģija, kuru pats studējis Jeruzalemē.

«Kad arhibīskaps vaicāja, vai es negribu apgūt arī misionāra pieredzi un Latvijā šāda iespēja esot, es padomāju: arī Svētais Apustulis Pāvils taču sludināja Kristus Evaņģēliju mazam kristiešu pulciņam, tāpat kā Jēzus, drošinādams: «Nebīsties, tu mazais ganāmpulciņ!»» teica priesteris Františeks.

Šos pravietiskos vārdus viņam vairākkārt nācās atkārtot: gan Taurupē, gan Mazozolos ir mazas katoļu draudzes. Šķiet, kāda gan jēga tām kopt savu garīgo dzīvi?

«Nav svarīgi, vai kristiešu ir daudz vai maz, jo galvenais ir – būt Kristus līdzstrādniekam, pasaules gaismai un zemes sālij,» uzsvēra slovāku priesteris.

Mazozolos nav baznīcas, tāpēc Svētās Mises notiek pagasta kultūras namā. Taču draudzei, kas dibināta 1995.gadā, paveicies ar priesteriem. Šeit savulaik kalpojis gan tagadējais Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, gan pašreizējais katoļu draudzes priesteris Īrijā Andris Solims, gan Ogres Romas katoļu draudzes prāvests Konstantīns Bojārs, viņa palīgs profesors Andris Priede. Prakses laikā «mazo ganāmpulku» ganījuši arī semināristi Ilmārs Tolstovs un Ingars Stepkāns, kas tagad paši ir priesteri.

Jautājums par katoļu dievnama celtniecību risināts desmit gadu. Pateicoties bijušajam padomes priekšsēdētājam Jānim Kivleniekam, 2009.gadā parakstīts līgums par 0,2 ha zemes gabala nomu. Ja iedzīvotāju skaits pagastā strauji nesaruks, tad nākotnē Mazozolos tiks uzbūvēta baznīca. Pagaidām svētību tās ļaudīm nesīs Lielais Baltais krusts, kura pamatnes betonēšanu un uzstādīšanu veica vietējie vīri – Arnis Millers un Jānis Sedols.

«Braucot uz Latviju, man nebija ne mazākā priekšstata par to, kāda šeit ir katoļu baznīca,» teica priesteris Františeks. «Tagad Slovākijā varēšu liecināt, ka esam viena Kristus saime, kas viena otru stiprinās savos aizlūgumos.»

Pēc dievkalpojuma, kuru priesteris Františeks noturēja itāļu valodā (latviešu mēlē to «pārlikt» līdzēja profesors Andris Priede), viesis mazozoliešiem sagādāja jauku pārsteigumu. Pie draudzes vadītājas Laimas Ikaunieces un viņas palīdžu sarūpētā tējas galda nodziedāja slovāku šūpuļdziesmu. Tai tulkojumu nevajadzēja: mīlestības valodu saprot visi!
x x x
Mājup devāmies jau tumsā. Starmeši izgaismoja vienīgi ceļu un piesnigušās egles. Neviena pretimbraucēja... Laukus pārņēma vientulība. Taču nē! Ceļa līkumā kāds mūs gaidīja, lai paņemtu oblates, bez kurām nav iedomājami katoļu Ziemassvētki.

Piestājām pie Lēdmanes dievnama. Uzzinot, ka par tautas saziedotiem līdzekļiem tas uzcelts Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila godam, slovāku priesteris iesaucās: «Patiesi, dzīvē nav nejaušību!» Arī viņš šodien Latvijā ticīgos, tāpat kā kāds pirms tūkstošiem gadu, drošinājis: «Nebīsties, tu mazais ganāmpulciņ!»

Droši griezām braucamos Tāļa Salas pagalmā. Mājīgajā viesistabā virs varenā saimes galda kā grezns kroņlukturis mirdzēja Adventa vainags ar pirmo iedegto sarkano sveci. Namamāte Maira nesa cienastu – rudzu maizi, šūnu medu, aļņa gaļu...

«Esmu apjēdzis trīs garīgās vērtības: vismazākā ir cerība, tad jau lielāka – ticība, un, visbeidzot, mīlestība,» tā Tālis Sala.

Paldies par mīļumu. Priecīgus Ziemassvētkus visiem, bet jo sevišķi Latvijas lauku ļaudīm!