Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Iesācies Adventa laiks, kas ir sagatavošanās Kristus dzimšanas dienai. Baznīca aicina kristiešus pievienoties gaisotnei, kādā Mesiju gaidīja Izraēļa tauta, it īpaši Marija.

Liturģiskais gads ir laikposms, ko veido vairāki periodi, kuri atsauc atmiņā lielākos mūsu pestīšanas notikumus. Tāpat kā Izraēļa tauta, kura atceras Dieva darbus tautas glābšanas vēsturē, arī mēs, kristieši, atceramies svarīgākos notikumus savas pestīšanas vēsturē. Kādēļ atcerēties ir svarīgi? Lai neaizmirstu un lai ik dienas savā dzīvē aktualizētu ticības lielākos noslēpumus, lai arvien dedzīgāk atgrieztos pie Kristības sakramentā saņemtās Kristus dzīves.

Risks ir iemigt, ieslīgt vienaldzībā, pietiekami nenovērtēt no ticības izrietošo atbildību mūsu dzīvē, apslāpēt sirdsapziņas balsi. Sirds nocietināšanās, par kuru runāja pravietis Isajs, apdraud ikvienu no mums. Arī mēs varam lūgt Dievu, kā lūdza pravietis: “Atgriezies savu kalpu dēļ!” Un Dievs patiesi ir at­griezies pasaulē, piedzimstot kā cilvēks, lai dotu iespēju visiem cilvēkiem atgriezties pie Dieva. Kristus misija, kas iesākās ar Viņa dzimšanu tālajā Nācaretē, turpinās līdz pasaules beigām – Viņš mums turpina rādīt ceļu pie Dieva.

Mēs Kristū esam saņēmuši lielu žēlastību – iespēju līdzināties Dievam! Vai mēs to reizēm neaizmirstam? Pāvils mums atgādina: “Viņā jūs esat kļuvuši bagāti visā: katrā mācībā un ikvienā atziņā.” Ikviens kristietis kā pagātnē, tā arī šodien riskē apmaldīties pasaules vērtību labirintos, ja aizmirst, ka mēs esam Dieva radīti un tikai Dievā varam rast patieso dzīves jēgu. Savas dzīves dziļāko nozīmi mēs atklāsim tikai mūža beigās Dieva mīlestības gaismā.

Šodien bieži tiek relativizēts mūžīgās dzīves jautājums, aizmirstot, ka mūsu rīcībai un ikvienai izvēlei ir sekas, aizmirstot to, ka mēs esam atbildīgi tās Mīlestības priekšā, kura mums ir devusi dzīvību, un ka šīs zemes bagātība un vara ir pārejoša, bet vienīgā patiesā vērtība ir Dieva mīlestība… Arī Napoleons sava mūža beigās, būdams izsūtījumā Elbas salā, atzinās, ka Dievs ir un paliek stiprāks par viņu. Viņš sapņoja iekarot visu Eiropu, bet bija aizmirsis, ka Dievam vienmēr paliek pēdējais vārds. Bieži vien mums nākas piedzīvot sakāvi, lai mēs atgrieztos Tēva mājās kā pazudušais dēls. Un tā ir Jēzus vārdu patiesā nozīme: “Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs atnāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai rīta agrumā; lai viņš, negaidīti atnākdams, neatrod jūs guļam.”

Mīļās māsas un brāļi Kristū, mums visiem ir jāatgriežas, mums visiem ir jāaug, mums visiem ir jākļūst svētiem, kā Kristus mūs aicina Kalna sprediķī: “Esiet pilnīgi, kā Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Neatlieciet atgriešanos uz rītdienu! Adventa laiks ir atgriešanās laiks, lai mēs no jauna izvēlētos sekot Kristus patiesībai, Kristus mīlestībai un Kristus žēlsirdībai. Adventa laiks ir klusuma laiks, kurā mēs savā sirdī un sirds­apziņā varam no jauna sadzirdēt aicinājumu sekot Kungam, lai Viņā rastu prieku, mieru un patiesību.

Augustīns savā grāmatā “Atzīšanās” raksta: “Vēlu es Tevi iemīlēju, skaistums, tik senais un tik jaunais, vēlu es Tevi iemīlēju! Tu biji manī, bet es – ārā un meklēju Tevi tur; es, neglītenis, ielauzos Tevis radītajā skaistumā! Tu biji kopā ar mani, bet es ar Tevi nebiju. Radītais turēja mani tālu no Tevis, bet tā visa nebūtu, ja tas nebūtu Tevī. Tu skaļi sauci mani un iekliedzies, un pārtrauci manu kurlumu, Tu uzzibsnīji, atmirdzēji un padzini manu aklumu, Tu izlēji savu smaržu, es to ieelpoju un tagad tvīkstu pēc Tevis; es nobaudīju, un tagad esmu izsalcis un izslāpis; Tu pieskāries man, un es iedegos Tavā mierā.” (“Atzīšanās” 10, 27)