Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Lai gan, kā ziņo Nodarbinātības valsts aģentūras speciālisti, vasaras laikā reģistrētā nenodarbinātība visā valstī, izņemot Latgali, ir samazinājusies, tie lielākoties ir sezonas darbi, uz kuru rēķina tas noticis, un jau rudenī bezdarba problēma atkal kļūs aktuāla.

Tomēr ne visi bezcerībā nolaiž rokas. Ir patiess prieks, ka šajos grūtajos laikos rodas aizvien vairāk cilvēku, kas meklē risinājumu paši, negaidot, kamēr viņiem palīdzēs citi. Ikšķiles gadatirgū sastapu divas uzņēmīgas ikšķilietes. Viena no viņām – Elvīra Jukša – nākamgad svinēs 80 gadu jubileju, bet joprojām ir čakla adītāja un gadatirgū piedāvāja pašadītas zeķes, kurās, kā apgalvo Elvīras kundze, ieadītie musturi valkātājam rada labu auru. Savukārt cita ikšķiliete – Ilze Glušenoka, būdama bērna kopšanas atvaļinājumā, pievērsusies tamborēšanai un pircējiem piedāvā krāsainas tamborētas somiņas un cepurītes, kuras Vecrīgā labprāt iegādājas mūsu galvaspilsētas viesi.

Protams, ar rokdarbiem vien bagāts nekļūsi, tomēr tas ir vairāk kā nekas. Spītējot krīzei, nesen Ogrē kāda uzņēmīga ģimene – Kārlis un Ieva Rubeņi – atvēra veikaliņu «Lauku Šepte», kur nopērkama pašmāju zemnieku produkcija. Arī Madlienā par bezdarbnieku kļuvušais Jānis Reisons nolēma rīkoties un atvēra veikaliņu, tādejādi pabarojot ne vien savu ģimeni, bet nodrošinot darbu vēl trim cilvēkiem. Šādus stāstus mēdz dēvēt par veiksmes stāstiem, bet negribu tam piekrist – tie ir nevis veiksmes, bet gan uzņēmības stāsti. Vieglāk ir nedarīt neko, lamāt valdību, gausties par grūto dzīvi un gaidīt palīdzību no citiem, bet var arī rīkoties, atceroties, ka no gaisa nekas nekrīt un, neko nedarot, nekā arī nebūs. Lai kaut ko sasniegtu, nepieciešama drosme, izdoma, darbs un enerģija. Gribētos ticēt un cerēt, ka laikraksta lappusēs aizvien biežāk varēsim rakstīt ne vien par tiem, kam jāpalīdz, bet arī par tiem, kas paši spējuši rast risinājumu.