Komentāri (4)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Nobeigums. Skatīt iepriekšējo turpinājumu.

Skatīt Aivara Troskas komentāru. >>

«Salīdzinot Lielvārdes un Jumpravas līdzšinējo attīstību, izskatās, ka katrai pašvaldībai bija sava filozofija – lielvārdieši droši ņēma kredītus, cēla, rekonstruēja un remontēja, toties nu jau labu laiku mācās, strādā un darbojas modernās, izremontētās un ērti iekārtotās ēkās. Savukārt jumpravieši ar kredītu ņemšanu nesteidzās, neērtības piecieta, darīja tik, cik bija naudas, un tikai pērn, kad pēc piedalīšanās reģionālajā reformā saņēma pienākošos 200 tūkstošos latu, beidzot tika remontēts bērnudārzs, tāpat arī vidusskola. Tā kā esat jumpravietis, laikam gan nav vērts jautāt, kuras filozofijas piekritējs esat? Pārliecība taču nav mainījusies?»

«Nē, protams, ka nav. Ļoti labs jautājums. Es uz to atbildēt varētu ļoti gari. Tiešām, jums ir taisnība – bija divas dažādas filozofijas. Un es tagad cenšos to savu filozofiju pamatot un argumentēt. Lai man piedod, bet man, no malas skatoties un iepazīstoties ar situāciju, mazdrusciņ likās, kā Lielvārdes filozofija līdz šim bija «gāzi grīdā». Mums Jumpravā tā nebija. Tas, ka mēs neattīstījāmies, bet gaidījām un krājām, nav īsti patiesība – mēs darījām to, bet ļoti saprātīgi. Arī Jumprava ir paņēmusi kredītus – mēs sakārtojām siltumsaimniecību (siltumtrases, katlu mājas). Mēs ieguldījām naudu tur, kur tā nāk atpakaļ caur siltuma tarifu. Tādējādi mēs strauji samazinājām savus izdevumus. Komunālā siltumsaimniecība Jumpravā ir sakārtota.

Tāpat mēs darījām un saimniekojām visās pārējās lietās. Es te nevienu negribu pieminēt un apvainot, bet man ir nesaprotama tāda ekonomiskā domāšana, ja uzņēmumam vai iestādei, kurai budžets ir vairāki miljoni, transporta līdzekļi ir jāiegādājas līzingā. Jebkurš normāls cilvēks saprot, ka, pērkot līzingā, par to transporta līdzekli tiek pārmaksāts. Ja iestādes budžets ir vairāki miljoni, bet mašīna par desmit – padsmit tūkstošiem jāpērk līzingā, es tam neredzu attaisnojumu.

Lielvārdē, piemēram, ir nopirkts autobuss, kuram nav pielietojuma, bet par kuru operatīvajā līzingā samaksāta vājprātīga nauda. Es tagad liku, lai ar to vadā Jumpravas skolēnus, jo tā pakalpojumus neviens nepirka un nemaz nevarēja nopirkt, tāpēc, ka tas autobuss ir nenormāli dārgs un pasažieru pārvadāšanas tirgū nav konkurētspējīgs. No tādas filozofijas es tagad mēģinu lielvārdiešus atrunāt vai pārliecināt, ka tā nevajadzētu, ka tas nav tas pareizākais.

Nākamais – es pilnīgi piekrītu, ka naudu vajag ņemt kredītos kā līdzfinansējumu projektos, bet diemžēl Lielvārdē par ļoti lielām summām ir uzbūvēti vairāki objekti, paņemot tikai kredītus. Tātad – bez investīciju vai bez Eiropas naudas piesaistes. Arī to es neuzskatu par saprātīgu lietu. Tagad tās kredītsaistības novadam ir diezgan lielas, bet es nevienam neko negribu pārmest, jo tāda ir bijusi viņu filozofija. Es domāju, ka mēs vismaz tuvākajos gados neko tādu vairs nepiekopsim.»

«Lielvārdieši, jumpravieši un lēdmanieši tagad ir apvienoti vienā novadā, bet faktiski tas notika piespiedu kārtā. Nav brīnums, ka cilvēkiem ir tāda sajūta, ka viņi ir zaudējuši savu suverenitāti, varbūt arī identitāti. Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai veicinātu vienas pašvaldības iedzīvotāju integrēšanos?»

«Protams, ka var mēģināt kaut ko darīt un, iespējams, ka tā darbība šo procesu paātrinās. Es gan esmu pārliecināts, ka vēl jāpaiet pietiekami ilgam laikam. Ir vēsture, un ir piemēri. Es ļoti labi atceros, kā savā laikā bija Jumpravā, kad padomju saimniecību «Ogre» apvienoja ar kolhozu «Mičurins». Tas notika 1981. gadā, tātad – pagājuši jau trīsdesmit gadi, kā notika apvienošanās, bet tāpat ir jūsējie, un ir mūsējie. Tur jānomainās paaudzei. Tagad ir tas pats. Protams, ir jārīko tie kopīgie pasākumi, tie jau arī notiek, tuvinot noteiktas interešu grupas, bet paies vēl ļoti, ļoti, ļoti ilgs laiks, kamēr visi būs mūsējie. Es par to esmu pārliecināts, to rāda vēsture un pieredze.

No otras puses, man ļoti patīk šis te lokālpatriotisms. Mēs šeit administrācijā par to arī runājam, ka ir tādas labas lietas, kas ir tikai Lielvārdē vai tikai Jumpravā. Un nevajag censties tās iznīcināt vai izveidot kā kopīgas. Ar varu nekad neko nepanāksi un mīļš nebūsi.»

«Runājot par reģionālo reformu – nav noslēpums, ka jūs vienmēr esat bijis tās pretinieks. Tagad reforma ir īstenota, noteikti redzamas tās labās un sliktās puses. Vai šai reformai vispār ir kas pozitīvs?»

«Es biju šīs reformas pretinieks un arī šobrīd uzskatu, ka tā nebija pārdomāta un pareiza, Bet tajā pašā laikā es esmu tāds cilvēks, ka līdz galam aizstāv savu viedokli, bet, ja lēmums ir pieņemts, tad ir jāstrādā. Šajā gadījumā es, būdams reģionālās reformas pretinieks, esmu atnācis uz Lielvārdes novada domi un tagad man ir jāstrādā – jābūt novada vienotājam. Es to daru un darīšu. Varbūt ar mani ir kādi neapmierinātie, varbūt pat no tiem pašiem maniem jumpraviešiem, bet es jebkuru savu darbību, jebkuru rīcību varu argumentēt un pamatot.

Protams, ka ir labās puses un ir sliktās puses, bet ir jādara tā, kā ir jādara. Mēs esam valstī, mums var patikt un var nepatikt šie likumi... Es arī ļoti bieži saku, ka likumi ir ... tādi, kādi tie ir. Bet, ja tie ir, tad tie ir jāpilda.»

«Vai nav bijis kāds brīdis, kad nožēlojāt, ka atnācāt un iesēdāties šajā krēslā?»

«Nu vairs nē. Pirmos mēnešus man bija grūti, bet nu jau vairs nē. Šeit ir ļoti labi cilvēki, ļoti labi speciālisti, par kuriem man ir prieks un ar kuriem es tiešām lepojos. Es ļoti labus vārdus gribu teikt par darbinieci, ar kuru mums tiešām ir paveicies – par izglītības speciālisti Līgu Bucenieci. Izglītības jomā ar mums tagad grib sadarboties ne tikai Ķegums un Ikšķile, bet arī jau Pļaviņas un Aizkraukle. Arī ļoti daudzi citi domes darbinieki ir ļoti darbīgi un ļoti zinoši. Un, ja tā atklāti saka, man Lielvārdē darba ir vairāk un slodze stipri lielāka, bet strādāt man šeit ir vieglāk, jo Jumpravā es pats ļoti daudz ko darīju, bet šeit man ir speciālisti, es esmu tikai menedžeris.

Zināmā mērā es esmu iegājis azartā. Ir lietas, kuras, kā es redzu, var mainīt un vajag mainīt uz labo pusi. Ir arī tādas lietas, kurās es jau redzu sava darba augļus. Protams, ir bijušas visas šīs te atklātās vēstules, bet ir bijušas arī pateicības un sirsnīgas pateicības. Galvenais, ka cilvēki nāk pie manis un uzticas un stāsta savas bēdas. Daudziem es arī esmu varējis palīdzēt. Varbūt ir bijušas arī dažas tādas lietas, kuras es negribētu dzirdēt – par iepriekšējiem darbiem un darbības stiliem. Ja es jūtu, ka esmu cilvēkiem vajadzīgs un viņi man uzticas, turklāt kolektīvs mani ir pieņēmis, esmu gatavs «rullēt» arī tālāk.»