Pārsla Sniedziņa, “Ogres Vēstis Visiem” Publicēts: 2010-02-12 11:44:00 / Kārtība
Ziņot redakcijai
Ogres rajona tiesā ik dienu civillietas skata pieci tiesneši un vēl viena tiesneša pārziņā ir krimināllietas. Pēdējos gados darba apjoms pieaudzis tik ļoti, ka steidzamāku lietu izskatīšanai reizēm jāatvēl pat tiesnešu pusdienlaiks. Janvārī vien saņemti 114 prasību pieteikumi civillietās un 25 krimināllietās.
Kā atzīst Ogres rajona tiesas priekšsēdētāja Maija Vētra, tik lielas rindas uz izskatīšanu, kā Rīgā, kur lietas nozīmē jau pat uz 2014.gadu, Ogrē nav. Tiesneši cenšas iekļauties pusgada laikā, protams, ja vien objektīvu iemeslu dēļ tiesas sēde nav jāatliek.
Katram tiesnesim ir sava specializācija, jo nemitīgās likumu izmaiņas dažādās jomās vienam cilvēkam aptvert grūti. Lietas skata arī tiesas priekšsēdētāja, kuras pārziņā galvenokārt ir laulāto attiecību jautājumi, uzturlīdzekļu piedziņa un kriminālprocesi attiecībā pret dzērājšoferiem.
Nelīdz arī auto konfiskācija
«Mani izbrīna tas, ka, neraugoties uz informāciju plašsaziņas līdzekļos un bargajiem sodiem, to skaits, kas pie auto stūres sēžas reibumā un bez tiesībām, joprojām nemazinās. Es šādas lietas skatu katru nedēļu.
Par minēto likumpārkāpumu tiesas zālē nonāk gan jauni, gan veci, gan strādājoši, gan nestrādājoši. Manuprāt, šiem braucējiem vajadzētu uz mūžu aizliegt iegūt transportlīdzekļa vadītāja tiesības. Citu iespēju, kā pret viņiem cīnīties, es neredzu. Krimināllikuma 262. pants, pēc kura šos autovadītājus soda, paredz arī daļēju mantas konfiskāciju, proti, tiesa dzērājšoferim var atņemt auto, bet arī tas nelīdz, jo mašīnas, ar kurām viņi braukuši, visbiežāk izrādās vecas. Ja auto ir uz kādas citas personas vārda, mēs, protams, to atņemt nevaram, taču par evakuatora un stāvlaukuma izmantošanu ir jāmaksā arī šajā gadījumā,» skaidro tiesas priekšsēdētāja.
Atrodiet manu Ahmedu!
Visbiežāk Vētras kundzei tomēr nākas skatīt civillietas, kas saistītas ar attiecībām laulāto starpā vai uzturlīdzekļu piedziņu. Tiesnese stāsta, ka pēdējā laikā parādījusies tāda tendence, ka aizvien biežāk tiesā šķirt laulību ierodas sievietes, kuras ir precējušās ar ārzemniekiem un nezina, kurā pasaules malā viņu vīri šobrīd atrodas. «Vīrs bērnam uzturlīdzekļus nesūta, vien šad tad piezvana, sak, atsūti man naudu, es aizbraukšu pie tevis ciemos. Ko tiesa šādā situācijā var izdarīt? Vai tad mēs brauksim to tētiņu uz Dubaju meklēt? Ir tādi, kas atbraukuši šeit un te noslēguši laulību, it kā jau jāšķir būtu, bet kā lai viņam to paziņo? Kur viņš ir, ne viņa zina, ne es zinu. Interpols? Uz kāda pamata lai Interpols viņu meklē? Viņš jau nav noziedznieks. Te nu gribas jautāt, – vai tiešām sieviete, pirms uzsākt attiecības ar kādu Ahmedu vai Muhamedu, nepadomāja, ka tā lielā mīla agrāk vai vēlāk pāries un parādīsies atšķirības mentalitātē, kuras pārvarēt reizēm praktiski nav iespējams? Ne viņam ilgstoši der šī sieva, ne viņai tas vīrs. Lai gan, kā mēdz teikt, Dievs visiem ir viens, musulmaņu ticība ir ļoti atšķirīga no mūsu tik ierastās kristietības. Tos pārus, kuru attiecības šādās laulībās ir laimīgas, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Jādomā arī par to, kas notiks ar bērnu, kurš piedzims – vai viņš būs mūsu valsts, vai tās valsts pilsonis. Tas, ka māte viņu dzemdējusi, vēl neko nenozīmē. Vai sieviete ir padomājusi, piemēram, kā šeit, Latvijā, jūtas viņas melnādainais bērniņš, vai viņš būs laimīgs, ja te tāds ir vienīgais? Bērni mēdz būt ļoti nežēlīgi,» secina M.Vētra.
Gribu bērnus uz Jaungadu!
Tiesas priekšsēdētāja atzīst, ka visvairāk sāp sirds par bērniem, kuriem jācieš vecāku attiecību dēļ. «Diemžēl arī mūsu vīrieši ne vienmēr ir tie zelta gabaliņi. Dažs tiesas zālē cīnās piecu vai desmit latu dēļ. Ja uzturlīdzekļos piespriežu maksāt piecus latus vairāk, kā viņš plānojis, «tētiņš» uzraksta apelācijas sūdzību. Es saku, – ja bērns dzirdētu, kā tu cīnies dēļ pieciem latiem, nez vai gribētu tādam tēvam virsū skatīties... Domāju, pirms izlemt laist pasaulē bērniņu, mātei vajadzētu vispirms padomāt. Reizēm nākas pabrīnīties par cilvēku izdomas bagātību. Ir strīds par bērnu dzīves vietas noteikšanu. Tēvs, kurš līdz šim par bērnu nav licies ne zinis, pēkšņi grib pats audzināt savu atvasi, jo tad nebūs jāmaksā uzturlīdzekļi. Jaungada priekšvakarā saņemu vēstuli no šī tēva – uzlieciet par pienākumu atdot bērnus Jauno gadu sagaidīt pie manis! Tātad, lai es atņemu bērnus mātei, lai viņš varētu sagaidīt Jauno gadu kopā ar bērniem. Vecmāmiņa, respektīvi, viņa māte, kur šis vīrietis aizgājis dzīvot, arī uzraksta to pašu. Pēc tam, kad viņi bērnus nav sagaidījuši pie sevis, saņemu nu jau draudu vēstuli ,– lai Dievs Jūs soda! Vecāki paši netiek galā ar savām problēmām un draud man. Šādos gadījumos jautājums nav tik vienkārši risināms, te ir jāņem vērā arī bērna griba, bāriņtiesas viedoklis, kas veic apsekošanu, ja nepieciešams, jāpiesaista psihologi, nevis tā, – ja tu man prasīsi uzturlīdzekļus, tad es tev atņemšu bērnus pavisam! Un, pie viena, padraudēšu arī tiesnesim...
Protams, ir arī māmiņas ar visai absurdām prasībām, piemēram, lai tiesa uzliek par pienākumu tēvam ar bērnu satikties, kontaktēties un izklaidēties. Un kā es varu piespiest tēvu to darīt?!» jautā tiesas priekšsēdētāja.
Fondam palīdzību lūdz arī precētās
Vētras kundze stāsta, ka aizvien biežāk tiesā vēršas māmiņas, kuras vēlas saņemt palīdzību no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, jo bērna tēvs nav spējīgs savu atvasi uzturēt. «Nezinu, cik vēl ilgi šim fondam pietiks līdzekļu, jo piešķirt uzturlīdzekļus lūdz arī ģimenēs dzīvojošas, precētas sievietes, kuru vīri nestrādā. Viņām ir tādas tiesības. Mazuļiem līdz septiņu gadu vecumam valsts piešķir 45 latus lielu uzturnaudu, bet lielāku bērnu uzturēšanai paredzēti 54 lati. Fināls ir tāds, ka mēs, kas maksājam nodokļus, uzturam savas valsts pilsoni, kura tēvs, iespējams, kaut kur piestrādā neoficiāli un no kura ne tagad var ko piedzīt, ne arī vēlāk būs ko piedzīt. Joprojām daudz ir arī vientuļo māmiņu, kuras pēc palīdzības spiestas vērsties pie valsts. Agrāk bija milzīgs kauns – jaunavai bērns, tagad nekādas tikumības robežas nav. Vienu dienu satiekos, otru pārguļu, bet pēc mēneša secinu – gaidāms bērns! Arī šie grūtie laiki nav veduši cilvēkus pie prāta,» secina M.Vētra.
Es Pēterim notīrīju sniegu, bet viņš nemaksā!
Pēdējā laikā tiesā ievērojami pieaudzis arī darba ņēmēju iesniegto prasību skaits par neizmaksātās darba algas piedziņu. Kā skaidro tiesas priekšsēdētāja, šādos gadījumos prasītājs ir atbrīvots no valsts nodevas, un tiesa lietu cenšas izskatīt pēc iespējas ātrāk. Bet galvenais nosacījums, lai tā nonāktu līdz izskatīšanai un izvērtēšanai, – jābūt noslēgtam oficiālam rakstiskam darba līgumam. Jebkurš nepildīts līgums var tikt izskatīts tiesas sēdē civillietā. Ja tāda nav, tā ir veltīga laika izšķiešana. «Cilvēks var teikt, jā, mēs abi, kopā ar šo kaimiņu, strādājām, darba devējs solīja, bet nesamaksāja. Ja nav darba līguma, nav maksāti nodokļi, tad arī neprasi palīdzību no valsts. Tiesai šādā situācijā nav nekāda pamata kaut ko piedzīt. Ja tu esi ticējis, ka tev samaksās bez līguma, tad tici un gaidi tālāk. Tad jau katrs var atnākt un teikt, piemēram, – es kaimiņu Pēterim notīrīju sniegu no ielas, un viņš man nesamaksāja! Neviens klāt nebija, un, pat ja tu tīrīji, kaimiņš varbūt domāja, ka tu viņam gribi no sirds palīdzēt... Ja pats gribēji saņemt, tā teikt uz ķepu, bez nodokļiem, tad rēķinies ar to, ka pats vari iekrist un tur neviens nevarēs līdzēt,» skaidro tiesas priekšsēdētāja.
Ja galvoji, tad maksā!
Joprojām aktuālas ir arī galvotāju lietas. «Es jau vairākkārt esmu teikusi – negalvojiet ne par vienu. Ne brālim, ne māsai, pat ne mātei, jo, ja nebūs ko maksāt, piedzīs no galvinieka. Galvinieks saka, – es to aizņēmumu pat neesmu redzējis! Tad kāpēc galvoji, vai nezināji, par ko tu galvo? Parasti loģika ir tāda – es jau neko neesmu ņēmis, ko no manis var prasīt.
Nu, bet kāpēc tad tas nosaukums – galvinieks – ir? Tas, kurš aizņēmies, iespējams, jau ir Īrijā, bet tu esi te, mēs paņemsim no tevis, un tad tu pats varēsi vērsties pret to, kam uzticējies,» skaidro M.Vētra.
Jāaizņemas atbildīgi
Tiesā nonāk arī daudz tā saukto ātrā kredīta lietu. Aizņemoties nereti tiek aizmirsts, ka nauda ir arī jāatdod un dažkārt aizņemto 100 latu vietā jau ir jāatdod divtik. «Ātrais kredīts to arī paredz – ja man ir nauda, tad es gribu, lai šī nauda pelna naudu. Tāpat to naudu neviens nedod. Aizņēmējs saka, – bet es taču esmu visu samaksājis! Jā, cilvēks varbūt ir samaksājis pamatsummu un ir sašutis, ka no viņa piedzen procentus. Arī privātpersona reizēm piedzen obligātos procentus. Lai gan līgumā tas nav noteikts, bet Civillikumā šāda iespēja ir paredzēta. Katram aizņēmējam ir jāizvērtē savas iespējas pašam. Protams, bankas ar saviem piedāvājumiem tos cilvēkus izaicināja, bet nevajadzēja uz tās makšķeres uzķerties. Lielākoties tie ir mazie aizņēmumi – 200, 300 latu, kas laika gaitā pārvērtušies par 500 un 1000 latiem. «Kāpēc neatdevi?» «Man nav.» «Un kāpēc ņēmi?» «A, tad man vajadzēja...» Kaut kāda bērnišķīga nostāja. Ir cilvēki, kuri skaidri zina, ka viņiem nav ko atdot un nebūs, bet vienalga aizņemas. Tiesa izvērtē, – piedzīt vai nepiedzīt, tālākais jau ir zvērinātu tiesu izpildītāju ziņā, un arī par viņu darbu ir jāmaksā.
Esmu saskārusies vēl ar kādu problēmu – cilvēki palikuši slinki. Ja ir tāda iespēja atstrādāt, viņi to nemaz neizmanto. Man ir žēl to, kas patiešām grib atrast darbu un nevar, bet kaitina tie, kas paziņo – man nav darba, lai gan cilvēks to nemaz nemeklē. Varbūt var kaimiņienei nopļaut zāli vai saskaldīt malku, bet, nē, viņš grib, lai visu pienes klāt,» saka M.Vētra.
Lai atbrīvotu no valsts nodevas tiesā, jāsaņem izziņa
Tiesā ir jāvēršas pēc atbildētāja dzīvesvietas vai uzņēmuma reģistrācijas vietas. Māmiņa, kura piedzen uzturlīdzekļus bērnam, var vērsties pēc savas dzīvesvietas. Valsts nodeva par tiesas izdevumiem pēdējo gadu laikā nav mainījusies, bet, iespējams, tā varētu pieaugt. Viens tiesas nolēmuma eksemplārs pienākas bez maksas, par papildus dokumentiem ir jāmaksā. Tāpat tiesa iekasē izdevumus arī par pasta sūtījumiem.
«Ļoti daudzi prasa, lai atbrīvo no valsts nodevas. Mēs no valsts nodevas varam atbrīvot tikai tad, ja prasītājs atzīts par maznodrošināto un to apliecina pašvaldības izsniegtā izziņa. Ar to vien, ka cilvēks atnāks un pateiks, – viņam nav darba un nav ko maksāt, nepietiek. Valsts nodevu aprēķina atbilstoši Civillikuma 34.pantam, un tās lielums atkarīgs no summas, par kādu cilvēks tiesājas,» skaidro M.Vētra.
Rajona nav, bet tiesa ir
«Vairākkārt esmu Tieslietu ministrijā interesējusies, kā mums saukties, jo rajona vairs nav. Šis jautājums ir jālemj valdības līmenī, un risinājuma pagaidām nav, tāpēc, lai gan rajons ir likvidēts, mēs joprojām esam Ogres rajona tiesa un apkalpojam to pašu teritoriju, ko iepriekš. Saukties jau mēs varam visādi, bet galvenais, lai tiesa iedzīvotājiem būtu pieejama pēc iespējas tuvāk dzīves vietai. Lai gan tiesā ir nozīmēti apmeklētāju pieņemšanas laiki, ja cilvēks atbraucis no laukiem citā laikā, jo viņam autobuss iet tikai reizi dienā, kā tu nepieņemsi? Arī lietu izskatīšanu cenšamies nozīmēt galvenokārt rīta pusē, jo citādi nevaram garantēt, ka cilvēks tiks mājās. Mēdz būt arī tā, ka saņemam vēstuli, – cilvēks prasību atzīst, bet viņam nav naudas, lai atbrauktu uz tiesas sēdi. Ja ir iespējams, lietu izskatām bez viņa. Iedzīvotājiem gribētu novēlēt būt draudzīgākiem, saprotošākiem, godīgākiem, tērēt tikai tik, cik naudiņas ir maciņā, lai nav jānāk uz tiesu, jo tiesāties mūsdienās nav lēti,» sarunas noslēgumā saka Ogres rajona tiesas priekšsēdētāja Maija Vētra.
Pārslas Sniedziņas foto
Ogres rajona tiesas priekšsēdētāja Maija Vētra atzīst, ka pēdējos gados darba apjoms pieaudzis tik ļoti, ka steidzamāku lietu izskatīšanai reizēm jāatvēl pat tiesnešu pusdienlaiks.
|