Komentāri (1)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ikvienai nācija ir nepieciešams mīts pašai par sevi. Šī mīta uzdevums – skaidrot nācijas izcelšanos, raksturot tās identitāti, atklāt būtību, kalpot par saknēm un pirmssākumiem no kā aug laukā viss pārējais. Vai latviešu nācijai ir savs mīts? Un ja ir, tad kāds ir šis mīts? Prātojot par to 18.novembra svētku gaidās, tapa šī publikācija.

Katrai nācijai ir savs mīts. Jautā, kam gribi. Amerikāņiem, vāciešiem, lietuviešiem, igauņiem, japāņiem, arābiem. Viņi visi teiks: “O! Mēs esam tādi un tādi, un nākam no turienes un turienes. Lūk, tādi ir mūsu varoņi, lūk, ar ko mēs lepojamies!”

Nācija, kurai nav sava mīta, nav iedomājama, jo cilvēkiem ir nepieciešams kolektīvais kopsaucējs, lai tiem būtu pamats turēties kopā un neizšķīst. Nācija vienmēr ir sistēma, bet sistēma var eksistēt tikai sekojot noteiktiem principiem. Ir nepieciešams savs pasaules skatījums, pēc kā vadoties dzīvot.

Uzskats, ka šis mīts rodas pats par sevi dabiska vēstures procesa rezultātā, protams, ir patiess. Bez dabiskā vēstures procesa nekas nenotiek, vienīgā problēma, ka vēsturi veidojam mēs paši un mums līdzīgie. Vēsture sastāv no personībām, kuras šīs pasaules stūresratu nereti grozījušas visdažādākajos virzienos. Cilvēka varā ir manipulēt ar vēsturi gan to veidojot tās notikšanas laikā, gan pēc tam – tādā Orvela “1984.” stilā – sagrozot faktus sev izdevīgā gaismā, un līdz ar to mainot to, kā mēs redzam uz uztveram šodienu.

Realitāte tiek konstruēta – to veido dažādu spēku sadursmes, dažādu ideoloģiju un propagandu cīņas. Turklāt – ne vienmēr šīs ideoloģijas un propagandas tiek izplatītas ar mērķi stprināt kādas konkrētas nācijas spēku, veselību un varenību.

Šajā kontekstā rodas jautājums – vai un kāds ir mīts par Latviju un latviešiem? Kāda ir latvieša identitāte? Kam tic vidējais latvietis? Kas mums visiem ir kopējs? Kāda ir latviskās mitoloģijas centrālā ass?

Lai kaut kas klasificētos būt par nācijas pamatu, tam ir jātiek daudzinātam un pieminētam. Tas ir līdzīgi kā jautājumā par to, kādēļ kokakolai nepieciešams reklamēties, ja reiz tā ir tik populāra un visi to jau tāpat zina. Kādēļ vienkārši neietaupīt šo naudiņu? – Bet cilvēkiem ir tendence aizmirst. Kā ar svešvalodu: “if you don’t use it, you lose it”. Ja kaut kas pazūd no publiskās telpas, tas pazūd no prāta – prom no acīm, prom arī no sirds.

Kas ir tas, ko mēs, latvieši, pieminam? Lietas pieminēšanas biežums, acīmredzami, liecina par aktualitāti un ietekmes spēku. Un te nu nepamanīta nevar palikt pēc Pāvila Rozīša romāna “Ceplis” motīviem uzņemtā filma, kas goda vietā (televizora ekrānā) tiek celta ik 18.novembri un vēl pāris reižu gadā – vienkārši, lai neaizmirstās. Un tieši Ceplisms ir tā mitoloģija, saskaņā ar kuru dzīvo mūsdienu Latvijas sabiedrība.

Nav taču nekāds noslēpums, ka Ceplis ir latviešu nācijas varonis, kuram cilvēki tiecas līdzināties, un seko viņa rādītajam piemēram. It kā no vienas puses viņš ir morāli degradējies, krāpnieks, zaglis, intrigants un blēdis. Bet tajā pat laikā – bagāts. Un varens. Un ietekmīgs. Un vienmēr tiek cauri sveikā. Ceplis ar savu piemēru iekodē latvieša zemapziņā shēmu kā rīkoties, lai sasniegtu panākumus.

Kā jau ikvienā mītā, arī filmā un stāstā par Cepli ir arī pretstats – un šo lomu spēlē grāmatvedis Caune. Viņš ir čakls, izglītots, centīgs, kārtīgs un godīgs. Viņš ir opozīcija Ceplim it visā. Vienīgā problēma, ka beigās tieši grāmatvedis Caune tiek vainots visās Cepļa blēdībās un nokļūst aiz restēm. Vēstījums ir skaidrs pat Putina ēzelim – būsi godīgs, izglītots un čakls? Tev noteikti nepaveiksies, muļķīt.

Pāvils Rozītis, uzzinot kādu lomu Latvijas liktenī spēlē viņa romāns, droši vien kapā otrādi apgrieztos. Līdzīgi arī Gēte nebija iedomājies, ka “Jaunā Vertera ciešanas” iedvesmos jaunekļus atrisināt nelaimīgu mīlestību ar pašnāvības palīdzību. Bet kā gan Ceplis ieguva šādu varu pār latviešu prātiem?

Ceplis ir propagandas filma, kas mērķtiecīgi veidota, lai Padomju Latvijas pilsoņiem demonstrētu cik draņķīga dzīve bija brīvvalsts laikā – pirms padomju varas. Un dabiski, ka no Padomju Latvijas iedzīvotāja pozīcijām skatoties, filmas vēstījums ir “par tiem citiem” – tiem, kuri dzīvoja citā valstī, kad viss bija slikti, kad zagļi un blēži bija pie varas, kad viss bija netaisnīgi, kad godīgos lika aiz restēm. Ai, cik tagad mums laba dzīve.

Ja to pašu skatās jau neatkarīgās Latvijas pilsoņi, tad filma ir nevis “par tiem citiem”, bet “par mums pašiem”, par mūsu valsti. Turklāt, Cepli spēlē Eduards Pāvuls, tautā sevišķi iemīlēts, apbrīnots un visādā ziņā harizmātisks aktieris. Tādējādi, pozitīvās emocijas, kuras cilvēki izjūt pret Pāvulu, automātiski projicējas uz Cepli, un viņš no negatīvā (kādam tam arī vajadzēja būt), transformējas cilvēku uztverē uz pozitīvo. Normāli uz Cepli būtu jāskatās ar pretīgumu, bet pateicoties Pāvulam, mēs viņu uzlūkojam ar cieņu un apbrīnu.

Tā kā cita līdzvērtīgi spēcīga mīta par to kā dzīvot mums nav, tad Ceplis ieņem šo pozīciju, jo svēta vieta nevar būt tukša. Vai ir par ko brīnīties, ka shēmas, kas demonstrētas Cepļa mitoloģijā, tiek izspēlētas dzīvē?

Tik tālu mīta dekonstrukcija un šodienas Latvijas realitātes izcelsmes skaidrojums. Varētu teju likt punktu, ja vēl ne pēdējā zīme no filmas. Proti, grāmatvedim Caunem ir līgava – un lai arī filmā viņa neparādās, mēs uzzinām viņas vārdu. Milda. Lūk, skaidrs arī kāpēc viņa neparādās filmā – jo visa filma īstenībā ir par viņu, par Mildu, nevis par Cepli. Par to pašu Mildu, kura uz Brīvības pieminekļa tur trīs zvaigznes. Proti, par Māti Latviju.