Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Tagad, kad pašvaldību vēlēšanas jau sen aizvadītas, pamazām varam sākt novērtēt to, ka strādā tie, kurus paši esam ievēlējuši. Vēl jo interesantāk, varam vērtēt, kā pašvaldība darbojas visā novadā, ne tikai mūsu pilsētā. Reizēm esam patīkami iepriecināti, citreiz atkal izjūtam vilšanos, bet vienmēr atgriežamies pie domas, ka paši jau tos deputātus esam ievēlējuši.

Tā kā šogad tika veikta novadu reforma, domājams, ka vēlēšanas bija īpaši svarīgas, jo nu jau jādomā ne tikai par savu pilsētu nākotnē, bet gan par visu jauno novadu. Taču mums visiem zināms, ka nekad nebalso visi 100% iedzīvotāju. Kāpēc tas tā notiek? Kāpēc mūsdienās vēlmes balsot nav pat tikko pilngadību sasniegušajiem jauniešiem? Kā pietrūkst mūsdienu politiķiem sabiedrībā, jeb kādas problēmas pašvaldības piemeklējušas sabiedrisko attiecību jomā?

Mūsdienās visās uzrunās sabiedrībai tiek likts uzsvars uz to, ka bērni – tā ir mūsu nākotne. Tajā pašā laikā tiek „nogrieztas” algas skolotājiem, kas attiecīgi samazina mācību kvalitāti, veiktas skolu reformas, kas citiem samazina personīgās tiesības uz labu izglītību, slēdzam mākslas un mūzikas skolas, neļaujot pašu bērniem izpausties. Tā sakot, tagad taču ir internets. Ar šādu teikumu attaisnojumu rod ļoti daudzi mūsdienu politiķi. Tieši tā, izlasot šīs ziņas, rodas tādi jaunieši, kuri sev par tuviem uzskata, piemēram, visiem labi zināmos 13. janvāra „svētkus”. Un visiem labi zināms, ka pastāv uzskats, ka visi politiķi ir vienādi, neatkarīgi no tā, vai darbojas valdībā vai mūsu pašu novada pašvaldībā. Tiesa gan, šķiet aplama to cilvēku rīcība, kuri nomētā Saeimas ēku ar akmeņiem, bet paši iet uz vēlēšanām un kaut ko mainīt pilnībā atsakās.

Vēl kāds iemesls, kura dēļ katru gadu savas pašvaldības deputātu krēslos redzam sēžot vienus un tos pašus cilvēkus, un tāpat katru gadu sūdzamies par vieniem un tiem pašiem trūkumiem, kurus neviens nelabo, ir viesiem tik labi pazīstamā „Virtuves” politika, kuras pastāvēšanu bieži vien mēdzam noliegt. Ikviens ir gudrs, tad, kad citiem jāpastāsta, kurš deputāts labs, kurš slikts, paši vienmēr varam pieņemt vispareizākos lēmumus un nesaprotam, kāpēc tas neienāk prātā politiķiem, bet saņemties un darīt mums apņemšanās nav. Tikai mūžīgais attaisnojums: „Gan jau citi zinās labāk.” Un tā allaž pie vēlēšanu urnas attopamies tikai tad, kad esam novēlējuši par tiem pašiem ierastajiem deputātiem, draugiem, kaimiņiem, radiniekiem.

Tiesa, ir pietiekams daudzums tādu cilvēku, kuri vēlēšanās nesaskata nekādu vajadzību. Tādi, kuriem pašvaldības deputātu krēslos sēdošo cilvēku vārdi vairākumā gadījumu neizsaka neko. Kuram gan laikā, kad galvenais ir pelnīt naudu, ir laiks īsi pirms vēlēšanām sēdēt un lasīt, ko nu kurš deputāts ir izdarījis. Un diez vai vidusmēra Latvijas iedzīvotājam interesē kādi pašvaldību starpā slēgti līgumi, kas sociālo dzīvi īpaši neietekmē. Jā, ir arī tādi, kuru vārdu izdzirdot, uzreiz nāk prātā visi labi izdarītie darbi, taču jāpiebilst, ka vairumam iedzīvotāju, it īpaši jauniešiem, nav ne mazākās nojausmas par to, kas ietilpst mūsu deputātu vai priekšsēdētāju pienākumos, atskaitot ierašanos uz pirmo un pēdējo skolas dienu.

Secinājums viens – pašvaldību vēlēšanu norisē un deputātu sarakstos nekas nemainīsies tik ilgi, kamēr iedzīvotājiem nebūs tieša saikne ar deputātiem un viņu darbu, jo bieži vien daudziem no mums deputāti asociējas nevis ar paveikto, bet gan ar mūžīgiem attaisnojumiem par līdzekļu nepietiekamību. Bet kāpēc uzreiz ķerties pie lielām lietām? Var taču sākt arī ar mazajām, kaut vai ar parunāšanos ar sabiedrisko attiecību specialitātes ideju bagātajiem studentiem par to, kā sevi labāk parādīt. Jo viņi, jaunieši, - tā taču ir mūsu nākotne!