Komentāri (1)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ogres vēstures un mākslas muzejā skatāmas tramplīna slēpes, kas pacēlušās pāri Ogres pauguriem pagājušā gadsimta 30. gados.

Līdztekus slēpošanai, arvien lielāku piekrišanu 1930.gados Latvijā  ieguva lēkšana no tramplīniem, ko bija iecienījuši asāku izjūtu cienītāji. Arī Ogrē netrūka  drosmīgu, azartisku,  ātrumu mīlošu un sevi pierādīt alkstošu  jauniešu. Ogres lēktuvi, kā otro Latvijā uzreiz pēc Siguldas,  atklāja 1934.gada 7.janvārī Zilajos kalnos.  Atklāšanas svinībās piedalījās  Ministru prezidents Ādolfs Bļodnieks. To laiku prese atzīmēja, ka lēktuve būvēta moderni ar visām nepieciešamajām labierīcībām – tiesnešu un skatītāju tribīni, ērtām trepēm uzkāpšanai, tā izmaksājusi 1500 Ls.  Lēktuves trūkums – tā būvēta dienvidu nogāzē, saulainās dienās un pavasarī sniegs ātri nokūst. Ogres tramplīns bija vidēja lieluma, ja Siguldā varēja sasniegt 50 m tālus lēcienus, Cēsīs - 30 m, tad Ogrē bija iespējami lēcieni ne tālāki par 25 metriem.  Pēc Otrā pasaules kara tramplīnu Zilajos kalnos vairs neatjaunoja. Tika saņemts arheologu atzinums, ka tā atrašanās esošajā vietā nav pieļaujama, jo būve uzcelta  uz pilskalna. 

Muzeja krājumā esošās tramplīna slēpes gatavotas 1930.gados, to garums 235 cm, platums 8 – 10 cm, vidusdaļā tās ir šaurākas. Slēpes lietojis ogrēnietis Jānis Kalniņš (1914. – 1946.) no “Svelmju”  mājām.  Lēkšana no Zilo kalnu  tramplīna, arī slēpošana kopā ar brāli Alfrēdu, māsām Zentu un Irmu, bija kļuvusi par iecienītu Jāņa Kalniņa  brīvā laika pavadīšanas nodarbi.  Diemžēl sākās Otrais pasaules karš, Jāni iesauca leģionā,  un viņu piemeklēja  daudzu latviešu karavīru liktenis – izsūtījums un bojāeja Krievijas plašumos.