Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Kā parasti, arī šoreiz, pēc atļaujas saņemšanas, fotografējām atsaucīgos ziedotājus un uzrunājot cilvēkus, par mūsu vēlmi viņus nobildēt, saņēmām daudz interesantu atbilžu varianšu. „ Lai labā roka nezina ko dara kreisā-nevajag bildēt, tas darīts no sirds!”; „ Nēesmu fotogēniska, nevajag, nav frizūras”;” Labi, bildējiet, kā un Jūs liksiet internetā? Kurā adresē varēs atrast?”;” Jā, noteikti fotografējiet!, man tas patīk!”; „ Kāpēc vajag fotografēt?”; „ Tāpēc, ka vēlamies pateikt publisku paldies un, lai cilvēki iedvesmojas no Jūsu labajiem darbiem.”; „ Ak, liksiet vietējos portālos? Mēs esam no cita rajona.”; „ Labi, labi, tad mēs paskatīsimies”. Visbiežāk uz jautājumu, vai drīkst fotografēt, bija vai nu piekrišanas smaids, vai kategorisks atteikums, ko respektējām. Fotografējot bērnu, noteikti jautājām vecākiem un reizēm bija liels pārsteigums, kad bērns labi zināja, ka negrib fotografēties.

Mēs, brīvprātīgie, bijām patīkami pārsteigti par jaunajiem vecākiem, kā viņi saviem  bērniem mācīja iejūtību, sapratni, toleranci par tiem bērniem, kuru vecāki nevar atļauties saviem mazuļiem nopirkt gardākus, veselīgākus, dažādākus produktus. Viņi stāstīja, ka ar šo produktu palīdzību, ko viņi nopirks un ieliks brīvprātīgo izdalītajos maisiņos, palīdzēs tiem bērniņiem, kuriem ģimenē iet grūti.

Bija arī daži skeptiķi-„Jā, jā, tas viss aizies ne jau tiem, kuriem visvairāk vajag” .Šādi vārdi mūs ļoti sāpināja. Mūsu organizācija ir priekš cilvēkiem, kuriem dzīvē iet knapāk, pieticīgāk un reizēm pavisam pieticīgi. Mūsu brīvprātīgie ir tādi, kas čakli darbojoties, strādājot , raušas  laukā no sadzīves grūtībām un viņi, kas paši dzīvē pārvar dažādas grūtības, ļoti labi saprot citus, vēl sliktākā situācijās nonākušos. Bieži tieši caur brīvprātīgajiem uzzinām par tām ģimenēm, kurām noteikti atbalsts vajadzīgs.

Par atbalsta saņemšanu. Pie manis pienāca Maxima veikala darbiniece (nepajautāju gan kādā statusā viņa tur ir darbiniece) un viņa ierosināja ļoti labu ideju. Lai cilvēkiem dot nevis zivis (tas ir, šīs pārtikas paciņas, bet makšķeri- tas ir, darbu pie viņiem. Maxima veikalā trūkstot darbinieku. Lai painteresējoties viņu birojā. Atbildēju, ka mūsu auditorija ir cilvēki laukos, daudzbērnu, vientuļo vecāki, ka darbs sanāktu tālu, ģimeni nevar tik ilgi atstāt. Darbinieces ieteikums varbūt varētu noderēt tiem, kas var uz ilgāku laiku atstāt ģimeni.Tagad caur NVA bezdarbnieki var formēt arī viesnīciņas vai ceļa izmaksu jautājumu-tiesa gan, tikai uz kādu noteiktu laiku, un tomēr, arī tā ir iespēja.

Protams, Glābējpaku akcija nav izeja, tas ir tikai ielāpiņš grūtību pārvarēšanai, bet šis ielāpiņš ir ļoti daudziem devis iespēju pārvarēt kādu grūtu posmu dzīvē, lai atkal tiktu tālāk.

Vairāki cilvēki interesējās vai mēs pieņemam arī drēbes, apavus. Jā pieņemam, bet ieteicām, lai tos ziedo ne viss mums, jo tālu jāved, bet Ogres pilsētas organizācijām. Iedevu telefonu, lai painteresējas, vai pilsētas organizācijas būtu gatavas pieņemt.

Mēs sakām lielu lielo paldies Maxima veikala darbiniekiem par atsaucību, par iespēju rīkot akciju, sakām paldies lieliem un maziem ziedotājiem. Daļa ziedotāju zināja, kas jādara, kādi produkti jāliek, daži izjautāja, ko labāk likt. Pārsteigums bija, kad vienā paciņā ieraudzījām pat smaržu pudelīti. Jā, pat tādas lietas ģimenēs, kurām mēs palīdzam, reti kad var atļauties un paldies asprātīgajai ziedotājai. Bez produktiem, bija arī daži sadzīves līdzekļi-ziepes, veļas pulveris un gadījā arī kuriozs, bet „ vainīgo” mēs atšifrēt nevarējām. Kāds paciņā bija ielicis pat mazo šampānieti, bet tā nu nav tā manta, ko mēs vēlētos no ziedotājiem sistemātiski saņemt.

Paldies saku arī brīvprātīgajiem: Brīvprātīgie bija no trim pagastiem(Madliena- Lilija, Kristīne, Megija, Elita; Ķeipene- Ilze, Taurupe-Aleksandra un Angelina un no pilsētas Ogres-Guna.

Daži dalībnieki bija tikai vienu dienu, daži varēja būt abas dienas. Strādāt, aicināt, lai ziedotu tiem, kam iet grūtāk, nav viegls darbs. To spēj tad, ja zini, ka ir cilvēki, kuriem bez šīs palīdzības iet ļoti smagi. Šīs pārtikas paciņas dod apziņu pārtikas paku saņēmējiem, ka viņi grūtībās nav atstāti vieni, ka kopā mēs pārvarēsim grūtības.

Ziedotāju zināšanai. Pārtikas saņēmēju rindas mainās.Tie nav vieni un tie paši cilvēki. Reizēm mums piezvana arī sociālie darbinieki, lai apjautātos, vai nav iespējams tam un tam palīdzēt un bieži tie ir tie, par kuriem pat dzirdējuši nebijām. Secinājums. Būsi vērīgāki. Ne katrs pats uzdrošinājas, ne katrs arī zin, ka var saņemt atbalstu un tādēļ informēsim cits citu, lai tiem, kam vajadzīga palīdzība, zin kur griezties.
Mūsu biedrības telefons/mobīlais-26335364 un mēs esam atbalsts vairāk lauku iedzīvotājiem.

Pateicībā par līdzcilvēku atsaucību, sirsnību, gādību, šīs akcijas un biedrības Otrās Mājas vadītāja, Lilija Paegle.