"Kultūras Ziņas" jautā Ogres novada kultūras darba organizatorei Anita Ausjukai Publicēts: 2012-06-06 15:58:00 / Kultūra
Ziņot redakcijai
- Vasarai pienākot, daudzi ierasto darba slodzi nomaina ar atvaļinājumu, tātad atpūtu, bet kultūras darbinieki gluži otrādi – izmanto siltā laika dotās priekšrocības, un kultūras pasākumu kalendāru papildina ar jaunām un jaunām norisēm. Tāpēc rosināt jūs runāt par sezonas izskaņu diez vai ir vērts...
- Nekas jau nebeidzas. Turklāt kultūras darbinieku īstais laika nogrieznis ir cits – no vieniem Dziesmu svētkiem līdz nākama-jiem. Bet tajos gados, kad lielo svētku nav, notiek gatavošanās tiem. Mēģinājumi, koncerti un uzstāšanās ir gan rudenī, gan ziemā, pavasarī vēl arī skates. Tad sākas gatavošanās vietējiem un novadu svētkiem, visas Latvijas dziedātāju un dejotāju koppasākumiem. Tie visi ir soļi ceļā uz lielajiem svētkiem, un katrs svarīgs. Tātad nekāds pārtraukums nav iespējams.
- Ogres novads šajā gājumā uz svētkiem ir kopā ar Ikšķili, Ķegumu un Lielvārdi. Nejautājot, cik šis "kopā" ir grūti, pati Dziesmu un Deju svētku kustība tomēr ir ieguvēja?
- Ir gan. Manuprāt, ieguvēji ir visi, gan kolektīvu dalībnieki, gan vadītāji, jo ir taču ļoti no svara, ja zini, ka tavu dziedošo vai dejojošo apriņķi "pieskata" profesionāls un ieinteresēts cilvēks – virsdiriģente Aira Birziņa, deju kolektīvu virsvadītāja Iluta Mistre, pūtēju orķestru darbu pārzinošais Dimitrijs Grozovs, virsrežisors Jānis Kaijaks. Neviens no viņiem neliegs padomu un palīdzēs arī ikdienā.
No šāda aspekta raugoties, drusku tā kā novārtā palikusi lietišķā māksla. Protams, pulciņi pagastos nav tik lieli kā Ogrē, kur ir Tautas lietišķās mākslas studija "Saiva", taču arī šis "lauciņš" būtu jāsakārto, jārod kāda iespēja vairāk just citam cita plecu. Turklāt viņi taču arī ir Dziesmu svētku dalībnieki. Arī fotojoma pagaidām turas tā kā atstatu no kopējā procesa, taču pēdējo divu gadu laikā Vitauts Mihalovskis atkal ir pacēlis fotoklubu "Ogre" ļoti augstā līmenī.
- Nesen notikušās skates daudz pārrunātas un analizētas. Kā dažos vārdos vērtējat savējo sniegumu?
- Es domāju, ka uz visas republikas fona agrākais Ogres rajons (vienalga, kā mēs to sauksim) jeb visi četri novadi un Ogres reģions izskatās ļoti labi.
- Neraugoties uz to, ka arī jums tās pašas problēmas, kas citiem – demogrāfiskās un ekonomiskās – atspoguļo gan koru, gan deju kolektīvu sastāvi, gan citu amatierkolektīvu esamība vai neesamība?
- Jā, un atbilstoši reālajai situācijai, esam mainījuši dažu pasākumu norises vietas. Kā atceramies, agrāk visas skates un konkursi notika tikai Ogrē, tagad šī tradīcija ir lauzta. Piemēram, vokālie ansambļi šogad sabrauca Lauberē, amatierteātri – Suntažos. Koru skate gan savas specifikas dēļ var notikt tikai Ogres Kultūras centrā jo akustika ir ļoti nozīmīga. Savukārt dejotājiem vienmēr nepieciešama liela skatuve, un tāda ir Lielvārdē. Bet mazākus pasākumus cenšamies sadalīt visiem pagastiem, tad arī viņiem atbildība lielāka, un viņi arī jūtas vajadzīgāki ne tikai savam pagastam, bet visam novadam.
Es patiešām priecājos, ka cilvēki, par spīti grūtiem laikiem, spēj atrast sevī spēku dziedāt, dejot, spēlēt teātri, aust, veidot, adīt vai tamborēt... Esmu arī ļoti gandarīta, ka man ir lieliski kolēģi, kuri neskaita savas darba stundas, veidojot svētkus citiem.
Taču, par saviem kolēģiem domājot, apzinos reālo situāciju, kura tomēr ir ļoti smaga. No vienas puses, katra pagasta iespējas šiem cilvēkiem, tāpat pulciņu vadītājiem, samaksāt, no otras – kadru problēma vispār. Un interesanti, cik daudz ir to mācību iestāžu, kurās mācās jaunie kultūras darbinieki? Un kur viņi paliek, skolas absolvējuši? Praksē vēl kāds atnāk, bet ar to viss beidzas. Protams, priecē, ka nav kadru mainības, jo tas nozīmē, ka strādā cilvēki ar lielu pieredzi un strādā godprātīgi. Taču ne vienmēr ir fiziski iespējams ar visu tikt galā. Pilsētā vai lielākos centros ir vairāk ļaužu, kurus var iesaistīt, bet laukos bieži vien ir tikai viens kultūras nama vadītājs, kurš tad nu dara visus darbus, sākot ar afišas zīmēšanu, turpinot ar virsdrēbju pieņemšanu garderobē, koncertprogrammas vadīšanu un bieži vien pats arī uzstājoties (jo piepeši kāds saslimis, bet izrādei vai koncertam jānotiek). Tāpēc vēlreiz saku: mani kolēģi ir vienkārši lieliski.
- Katra pagasta kultūras dzīve lielā mērā ir atkarīga tieši no vietējā organizatora, no viņa ieinteresētības, prasmes un, nebaidoties skaļu vārdu – savas misijas apziņas.
- Runājot par pagastiem, gribu teikt, ka Suntaži, pateicoties Dzidrai un viņas kolēģiem, mums patiešām ir īpaša gaismas saliņa visā novadā. Man prieks arī par Mazozoliem, kur daudzus gadus nebija neviena kolektīva, bet tagad atnākusi Ingrīda, un pusgada laikā Mazozolos ir gan pasākumi, gan kolektīvi, kas gatavi jau nākamgad piedalīties skatēs. Nams tiešām atdzimis un ieguvis dvēseli.
Meņģeles Ilze turpina strādāt aizrautīgi, pati izmācījās par deju kolektīva vadītāju, un, lūk, ar cik labiem panākumiem šis kolektīvs startē! Bet nākamajā gadā Meņģelē būs vēl viens kolektīvs, jo sasparojās šo "vecīšu" bērni. Arī Taurupe ir ieguvusi, kopš Nellija tur strādā. Viņa pati dzied ansamblī, ir kopā ar visiem kolektīviem skatēs un koncertos, par visiem rūpējas.
Ķeipenē Inese gan pati dejo, gan teātri spēlē. Arī Ķeipenes amatierteātris ir apbrīnojams kolektīvs – kā viena ģimene. Nams ir sakopts. Īpašs notikums katru vasaru ir Ķeipenes plenērs. Žēl, ka pagaidām vēl mūsu novadā nav izprasts un pilnībā novērtēts Ķeipenes unikālais kinomuzejs. Mēs it kā vēl neapzināmies tā vērtību, unikalitāti un īsti nenovērtējam Veltas Riekstiņas veikumu.
Tagad skaisti renovēts ir Lauberes Kultūras nams. Valda pati daudz dara, tāpat audējas čakli strādā. Ir labi dejotāji – gan vidējās paaudzes, gan jaunieši ("Spietam" nupat apritēja 15 gadu). Šogad pirmo gadu viņiem ir vokālais ansamblis, līdz tam bija trio. Viņi pašlaik arī veido savu pašdarbības kolektīvu muzeju, ir laba sadarbība ar Lauberes bērnu namu.
Pailgi uz savu atdzimšanu gaidīja Madlienas Kultūras nams, kas ilgi nebija renovēts. Tagad telpas ir ieguvušas jaunu izskatu. Ir arī jauna, enerģiska vadītāja, domāju, ka reiz iesāktās tradīcijas tiks turpinātas, un Madliena atkal skanēs.
Joprojām rosības nav Krapē, maz ko teikt arī par Ciemupi. Meitenes strādā, bet tautas nams nav kļuvis par pulcēšanās vietu. Ogresgalā ir savādāk - ir kolektīvi, ir dzīvība.
- Runājot par atbalstu kultūrai, vispirms jārunā par pašvaldību ieguldījumu, jo valsts arvien lielāku atbildības nastu pārliek tieši uz to pleciem.
- Gatavošanās nākamajiem Dziesmu svētkiem to uzskatāmi demonstrē. Par laimi, mūsu domes vadība ir ļoti saprotoša, un arī tad, ja ir grūtāk, vienmēr tiek atrasts risinājums. Bet attiecībā uz kultūru, es pat nezinu, kur tad pazuda tie "treknie" gadi? Kultūra vienmēr par naudu ir domājusi un to gaidījusi.
- Sadarbību ar pagastiem raksturojāt, bet ne mazāk svarīga noteikti ir sadarbība pašā Ogrē, kur vienkop tik daudz kolektīvu?
- Tā jau ir aksioma: lielus un skaistus pasākumus viens nevar noorganizēt. Un tas, ka Ogrē ir savs kultūras centrs, tik daudz spēcīgu kolektīvu, sava mūzikas skola, mākslas skola, muzejs, bibliotēka, sporta centrs, protams, ir ieguvums visiem. Profesionalitāte un spēja strādāt komandā ir pamats daudziem pasākumiem mūsu pilsētā.
- Kas sagādā lielāku prieku - gatavošanās vai paši svētki?
-Tas ir ļoti dzīvs process - tāpat kā dabā. Vispirms kaut kas zemē jāieliek, lai varētu gaidīt ražu. Mēs arī savas domas un ieceres iesējam kā puķu sēkliņas, tad kādu laiku ļoti rūpīgi tās kopjam, līdz tās uzdīgst, pamazām parādās pirmie zaļie asni, tad ziedpumpuri, līdz beidzot svētki uzzied pilnā plaukumā. Ja vēl pēc tam kāds pasaka "Paldies!", tad gandarījums ir "raža"! (Izteicos ļoti poētiski, bet dabā viss tik ļoti skaisti zied un smaržo!) Visiem kolēģiem vēlu jauku, saulainu un cilvēku mīlestības pilnu vasaru! Bet rudenī jau ieiesim finiša taisnē, lai aizdziedātu, aizdejotu un aizspēlētu līdz 2013. gada Dziesmu un deju svētkiem! |