Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Šobrīd senioru jauktajam korim "Atvasara" nav svarīgāka un atbildīgāka uzdevuma kā godam sagatavoties sava diriģenta Alvja Bērziņa jubilejas koncertam "Katra doma, katra jūta manī skan!", uz kuru visi aicināti 25. februārī. Taču arī šī gada nogale sola ne mazāk svarīgu atceres datumu – tieši pirms 35 gadiem, 1977. gada 23. decembrī, dziedātāji pulcējās pirmajā mēģinājumā.

Kādi bijuši šie gadi kopā ar dziesmu? Kopā ar vairākām ilggadējām dziedātājām, pašu diriģentu un ņemot talkā arī vairākus apjomīgus kora hronikas "sējumus", saucam atmiņā zīmīgākos kora biogrāfijas datus.

Sākums un "Dziesmu laivas"
Stāsta Vizma Asare (korī kopš 1988. gada, kora vecākā jeb prezidente no 2000. gada līdz 2009. gadam).

Lai gan, korim dibinoties, vēl tajā neiesaistījos, taču to, kā tas notika, atceros. Skolotāja Erna Belsone tolaik bija mana kolēģe un mācīja dziedāšanu Ogres 1. vidusskolā. Aizejot pensijā, viņu 1977. gadā uzrunāja toreizējā pensionāru biedrības vadītāja, rosinot veidot kori. Tika meklēti potenciālie dalībnieki, bet sākumā atsaucās tikai deviņi cilvēki. Koristu apzināšana turpinājās, un 1977. gada 23. decembrī visi sapulcējās pirmajā mēģinājumā. Sākumā pieteicās vairāk sieviešu, un tikai divi vīri, bet vēlāk vīru sastāvs kļuva lielāks. Klāt nāca arvien vairāk dziedātgribētāju, un jau 1978. gada ziemā varēja sākt uzstāties. 

Kad 1979. gadā pensijā aizgāja arī 1. vidusskolas mūzikas skolotāja Ada Jurjāne, Belsone arī viņu iesaistīja senioru korī. Viņas abas aktīvi sāka darboties kopā, un koncerti notika ne tikai Ogrē, bet arī daudzviet citur. Tas arī vairoja kora popularitāti, un dziedātāji joprojām nāca klāt. Atceros, kad es iestājos korī, ierastā mēģinājumu aina bija šāda: Belsone sēdēja pie klavierēm un spēlēja pavadījumus, bet Jurjāne diriģēja. Viņa bija ļoti enerģiska un pieredzes bagāta. 

Ja tagad ieskatāmies hronikā, redzam, ka astoņdesmitie gadi korim bijuši ļoti raženi, daudz koncertu. Arī dalībnieku pulks kupls – vienmēr ap 30-40. Bet hronikā atrodamas arī liecības, ka vienubrīd "Atvasarā" bijis pat 60 dalībnieku. Tas ir ļoti daudz. Ja salīdzina ar šodienu, tas bija uz pusi vairāk.

Mūsu kora vēsturē ir daudz interesantu faktu, taču es noteikti gribu pieminēt "Dziesmu laivas". Šī tradīcija sākās 1984. gadā, un tas bija toreizējās kora vecākās Mildas Feldmanes ierosinājums. Viņa vēlējās aktivizēt senioru koru kustību, rosinot kolektīvus braukt arī pie mums, uzstājoties kopīgos koncertos. Tiesa, vēlāk "Dziesmu laivas" vizināja ne tikai senioru korus, bet pārsvarā tomēr tos. Pasākums tradicionāli notika pavasarī, un visiem patika. Sabrauca te, Ogrē, seši vai septiņi kolektīvi no visas Latvijas, ar prieku koncertēja, pēc tam visi fotografējās un ballējās. Arī igauņiem un lietuviešiem mūsu "Dziesmu laivas" patika.

2007.gadā braucām uz Vāciju, un "Dziesmu laivas" pirmoreiz nenotika. Nākamajā gadā bija lielie Dziesmu svētki, atkal nenotika. Tā šī tradīcija pārtrūka. 

Pašreiz mums korī ir gados visjaunākie dziedātāji. Tā agrāk nav bijis. Kora vecais sastāvs arī pilnīgi nomainījies. Tagadējie dzied tikai no 2000. gada. No deviņdesmitajiem gadiem dziedātāju mums vairs nav. Bet no astoņdesmitajiem gadiem esam tikai mēs trīs – Aina, es un mans vīrs.

Visi gadi un notikumi vienuviet

Stāsta Aina Kunga (korī kopš 1986. gada, kora arhivāre).
Uz "Atvasaras" pirmajiem desmit gadiem atskatījāmies 1987. gadā, kad pati kolektīvā biju aizvadījusi tikai gadu. Taču kora hronikā jau bija daudz interesantu ierakstu. Savukārt es priecājos, ka "manam laikam" pieder līdz šim lielākais panākums mūsu jauktā kora vēsturē – 2003. gadā iegūtā pirmā vieta ne tikai rajona skatē, bet arī uzvara mūsu grupā XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koru skatē Rīgā. Tajā gadā no senioru koriem uz Rīgu bijām izvirzīti trīs labākie: Madonas "Mantojums", Kokneses "Labākie gadi" un mēs. Uzvarējām mēs.

No mūsu kora ilggadīgajām tradīcijām noteikti gribu pieminēt jubilāru godināšanu. Agrāk mums bija ierasts svinēt arī 65. dzimšanas dienu, 75.dzimšanas dienu utt., bet tagad svinam tikai tās, kas ar nullīti galā: sešdesmito, septiņdesmito, astoņdesmito... Šī gaviļnieku sveikšana allaž ir skaists pasākums, sirsnīgs, mīļš. Manuprāt, jauki, ja cilvēki gadu desmitiem ilgi spēj saglabāt dziesmas mīlestību, ja mums joprojām patīk dziedāt un pietiek arī spēka un veselības to darīt. Katru gadu dziedam Otrajos Ziemassvētkos, un to jau zina visa pilsēta.

Jau daudzus gadus manā ziņā ir mūsu arhīvs. Taču nezinu, vai šo "dokumentēšanu" izvēlējos pati. Bija tā. Korī dziedājām abi ar vīru, un viņš visur ņēma līdzi fotoaparātu. Bet arhīvs parasti ir saistīts ar bildēm. Tātad viņš fotografēja, un attēli papildināja mūsu notikumu hroniku. Mūsu albūmos uzskatāmi var redzēt, ka sākumā bilžu ir maz un visi notikumi galvenokārt aprakstīti, pievienojot laikrakstu izgriezumus, vēstules, faktus no programmiņām un afišām. Bet tālāk nāk vairāk bilžu un mazāk teksta.

Viss mūsu kora vēsturē notikušais ir rūpīgi pierakstīts: koncertu laiks un vieta, tāpat minēts, ko dziedāja. Ir ne mazums avīžu izgriezumu, kas stāsta par "Atvasaru", protams, fotogrāfijas ar jaukākajiem radošajiem mirkļiem un mūsu sadzīvi (ekskursijas, ciemošanās pie draugu koriem, jubilejas utt.).

Jau šobrīd "Atvasaras" vēsture ir visai apjomīga. Noder daudzreiz. Turklāt arī mums pašiem - palasīt, atcerēties.

x x x

Arī šie mēģinājumos saklausītie diriģenta Alvja Bērziņa ieteikumi un atziņas atrodami kādā no biezajiem albumiem:
"Tas ir kā kaktuss marlē – duras cauri!"
"Soprāni! Uz Getliņiem!"
"Dziediet no matiem, no augšas uz leju!"
"Cik balsis, tik toņu..."

Pamatu pamats - entuziasms

Stāsta Maiga Zesere (korī kopš 2002. gada, pašreizējā kora prezidente).
Ir jau pierasts, ka gan kormeistari, gan diriģenti mums izvirza stingras prasības. Ja tādu prasību nebūtu, mēs nespētu būt tādā līmenī, kādā esam. Bet mēs esam labs koris. "Atvasara" starp četrdesmit diviem senioru koriem Latvijā ir viens no labākajiem. Arī tagad skatēs mēs nenoslīdam zemāk par 3. vietu. Un tas jau arī ir gandarījums, ja savā vecumā varam tik labi nodziedāt. Uzskatu, ka mēs, dziedātāji ar stāžu, padomju laikā spējām saglabāt latviešu tautas dziedāšanas tradīcijas un nodot tās nākamajām paaudzēm. Mums ir rūdījums, tāpēc varam turpināt un būt arī paraugs jaunajiem. 

Kora prezidente esmu no 2009. gada rudens, tātad šis ir trešais gads. Bet laiks skrien ļoti ātri. Esmu arī pārliecinājusies, ka nav viegli būt prezidentam pat tik labā un organizētā korī kā mūsējais. Nav. Taču man palīdz Ligita Ozoliņa, mana vietniece. Jo es pati vēl strādāju, bet ar kori saistītās lietas ne visas ir iespējams nokārtot ārpus darba laika. Tāpēc Ligita ir neaizvietojama, viņa tiek galā ar visiem organizatoriskajiem pienākumiem, lai koristi varētu ierasties uz mēģinājumiem, sagatavoties koncertiem un sekmīgi uzstāties.

Pirmais, kas man nāk prātā, domājot par aizvadītajiem gadiem kopā ar "Atvasaru", ir dalībnieku entuziasms. Jā, entuziasms, neraugoties uz ievērojamo vecumu. Tas tiešām ir uzslavu vērts. Cilvēki savos 80 gados dzied tik aizrautīgi, ka es pat brīnos un domāju, diez vai tik ilgi pati spētu dziedāt. Tāpat mani pārsteidz un priecē, ka mūsu koristi, būdami cienījamos gados, ar dažādām veselības problēmām, tomēr ikreiz, kad kaut kur jābrauc un jāuzstājas, sasparojas un brauc kopā ar visiem. 

Esmu lieciniece arī tam, ka pa šiem gadiem, kopš dziedu korī, daudz cilvēku ir nomainījies. Ļoti daudz. Saskaitīju, ka no tiem, kuri aizgājuši prom un pārtraukuši dziedāt, arī varētu izveidot kori. Protams, sievu kori. Taču daudzi jau mūžībā. Protams, ka sievas ir izturīgākas, taču bez vīru balsīm neiztikt. Bet – kur tās atradīsim? Ne jau velti Alvis izdomājis, ka sievas var dziedāt vīru balsis. 

Viss gada sākums mums aizvadīts, gatavojoties diriģenta jubilejai. Nosvinēsim to, dienas kārtībā būs gatavošanās Dziesmu svētkiem, arī kora jubilejai. Lai gan mums nav nekāda problēma izveidot programmu jebkuram pasākumam. Mums ir ļoti plašs repertuārs. Ir garīgā mūzika, ir populārā, ir latviešu komponistu dziesmas, tāpat latviešu tautas dziesmas. Katru koncertu varam trīs daļās izveidot.

Jauka, mīļa ģimene

Alvis Bērziņš (ar kori kopā kopš 1999. gada).
Tagad, atceroties savu nokļūšanu "Atvasarā" un diriģenta amatā, visa šī "vēsture" šķiet gana nenopietna. Jo es taču biju pēdējais, kurš uzzināja, ka strādāšu ar kori. Pēdējais, jo visa Ogre jau bija informēta. Atceros, arī sieva man viendien noprasīja: "Tu esi diriģents "Atvasarai""? Saku: jā, divām "Atvasarām"... Viņa: "Es tev nopietni jautāju. Avīzē arī rakstīts", un iedod avīzi, kurā norādīts parītdienas datums un mēģinājuma laiks...

Tad saklausu par kādu vēstuli, kas it kā man uz māju atnesta, bet kaut kur noklīdusi... 
Taču arī šiem notikumiem ir priekšvēsture, bet tāpat viss sākās garāmejot. Braucām uz Norvēģiju, ieskrēju Kultūras centrā un izmisīgi meklēju ērģelītes: vajag! Pa to vidu kāda no te strādājošajām meitenēm man prasa: "Vai tu negribi nākt par diriģentu?" Steigā atteicu: "Jā, jā, gribu!" un steidzos tālāk, jo autobuss mani jau gaidīja. Tā viss sākās.

Kad sāku strādāt ar kori, 1999.gadā tajā bija ap 40 cilvēku, pašlaik korī ir ap 25-30 dziedātāju. Taču mūsu valsts ekonomiskā un demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir, un nevar gaidīt, lai cilvēkiem gados vēl būtu daudz spēka, ko atdot dziesmai. To jau liecina arī citu senioru koru sastāvi. Mūsu grupas korus vieno vēl viena bēda: lielākajā daļā jaukto senioru koru trūkst vīru balsu. Tā nu tenoros dzied pa kādai sievai un tikai divi vīri. "Smagajā galā" gan ir īsti veči, tiesa četri pavisam. Bet kādreiz bija divpadsmit! Mums bija pat 96 gadu vecs dziedātājs.

Par katru no koristiem es varētu daudz ko pastāstīt - viņi visi ir mīļi un jauki cilvēki. Katrs savādāks, bet kopā mums vienkārši ir forša, mīļa ģimene. Bet, kā jau ģimenē, reizēm pa kādam skarbākam vārdam tomēr jāpasaka, reizēm jāpabaras, bet labestība ir pāri visam. Neesmu augstprātīgs un augstprātību arī neciešu. Esmu pacietīgs, un malači viņi arī ir. Es neturu ļaunu prātu. Darbs ir darbs. Starpbrīdī esmu savs čoms, bet, tikko pārtraukums beidzas, joki arī beidzas, esmu nopietns - ir jāstrādā. Es piekrītu atziņai: "Ja ir disciplīna, ir koris, ja disciplīnas nav, nav arī kora." Tāpat piekrītu arī Imanta Kokara teiktajam: "Korī nekad nevar būt demokrātija".

Zinu, ka man ir vieglāk strādāt, jo arī tie cilvēki, kuru ziņā korī ir organizatoriskās lietas, veido lielisku komandu. Visas prezidentes, hronistes, kultūras dzīves organizētājas u. c. allaž bijušas čaklas, un man nekad par "saimniecību" nav bijis jādomā. 

Vienīgi žēl, ka neviens no mums nekļūst jaunāks. Tūlīt arī būs 10 gadu, kopš tā brīža, kad skatē ieguvām 1. vietu. Tomēr nekas daudz nav mainījies. Es strādāju gandrīz ar tiem pašiem dziedātājiem, kuriem tolaik. Ja es tolaik būtu bijis tik gudrs kā šodien, un ja tie cilvēki tobrīd būtu bijuši tik spējīgi kā tagad, man būtu neizsakāms prieks.