Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Iepriekšējā «OVV» numurā rakstījām par meža dzīvniekiem, kuri aizvien biežāk sastopami cilvēku mitekļu tuvumā. Valsts mežu dienesta (VMD) vecākais referents Jānis Cimmers skaidro, ka tam ir savs iemesls – meža iemītnieki uz pilsētām dodas barības un patvēruma meklējumos.

Šī ir jau otrā ziema, kas grūtus brīžus sagādā meža dzīvniekiem. J.Cimmers atzīst, ka novērojumi dabā liecina – šādas ziemas atstāj iespaidu uz dzīvnieku dabisko mirstību un attiecas praktiski uz visām dzīvnieku sugām, īpaši stirnām, meža cūku sivēniem, bebriem un putniem.

Stirnu skaits samazinās

«Stirnu skaita samazinājums pēc pagājušās ziemas Ogres apkārtnes mežos lēšams 20 līdz 40 procentu apmērā no to kopskaita. Turklāt pagājušā gada pavasarī novērots stirnu skaita samazinājums arī pēc 1.aprīļa, kad VMD veica dzīvnieku uzskaiti. Tas, iespējams, skaidrojams ar dzīvnieku slimībām, kas iegūtas ziemas laikā, bet attīstījušās vēlāk (gremošanas traucējumi, plaušu karsonis u.c.) un nonāvē dzīvnieku laikā, kad barības jau ir pietiekami. Stirnu populācija pēc šādām ziemām samērā strauji atjaunojas un jau četros piecos gados spēj sasniegt iepriekšējo apjomu,» stāsta J.Cimmers.

Stirna nevar grauzt kā zaķis

VMD vecākais referents skaidro, ka pagājušā gada un šā gada ziema, kad sniega sega sasniedz pusmetru un vairāk, ir raksturīga Skandināvijas valstu ziemeļdaļai, kur stirnas kā suga nav sastopamas. Sniega segas biezums, kas sasniedz 40 līdz 50 centimetrus, kalpo kā šīs sugas izplatību limitējošais faktors. «Tas izskaidrojams ar sugas barošanās īpatnībām, jo ziemā tās galvenā barība ir meža ogulāji, virši, koku un krūmu sīkie zariņi, kas šādā ziemā ir zem sniega segas un fiziski šiem dzīvniekiem nav iegūstami. Piedevām stirnas grimst dziļajā sniegā, kas ļoti ierobežo teritoriju, kuru tās spēj apsekot, meklējot barību, un vairākas reizes palielina patērējamo enerģijas daudzumu tās iegūšanai. Vēl viena stirnas īpatnība ir tās zobi un ēšanas specifika, jo stirna var noplūkt tikai pumpurus vai zāli, bet nevar grauzt ar priekšzobiem, kā to dara, piemēram, zaķis vai alnis, nograužot cirsmās nogāztām apsēm mizu, līdz ar ko arī tas samazina stirnu barības apjomu,» skaidro J.Cimmers.

Vasarā uzkrāto enerģiju iztērē mēneša laikā

Visas šīs sugas īpatnības un pēdējo divu gadu nelabvēlīgie klimatiskie apstākļi – dziļā sniega sega un sērsna, uz kuras dzīvnieki savaino kājas, panāk to, ka stirnas ātri iztērē vasarā un rudenī uzkrātās barības rezerves un tauku slāni. «Līdz ar to dzīvnieki samērā strauji novājē, it īpaši īpatņi, kuri jaunāki par gadu (pie šādas sniega segas – mēneša, augstākais divu mēnešu laikā), daudz enerģijas patērējot sevis sasildīšanai un barības meklējumiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, stirniņas sāk meklēt vietas, kur barību vieglāk iegūt (zemnieku saimniecības, skābsiena, siena novietnes u.tt.), kas liecina, ka dzīvnieks cieš badu vai nespēj sameklēt dabisko barību. Stirna mīl siltumu un aizvēju, tāpēc guļvietu cenšas attīrīt no lakstaugiem, sūnām un sniega, lai ekonomētu siltuma enerģiju. Guļot sniegā, novājējušie dzīvnieki nereti saslimst ar plaušu karsoni, kas ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem (veselīgiem, nenovārgušiem dzīvniekiem gulēšana sniegā nekaitē),» stāsta J.Cimmers.

Bezizejas situācijā meklē palīdzību pie cilvēkiem

VMD referents norāda, ka gadījumi, kad stirniņa vārda tiešā nozīmē nāk iekšā mājā un nebaidās no cilvēkiem, liecina, ka tā ir bezizejas situācijā un meklē barību, kā arī guļvietu uz zemes. «Vairumā gadījumu šādus dzīvniekus glābt vairs nav iespējams. Tomēr, ja dzīvnieks ir ienācis mājās, nevajadzētu liegt viņam sienu vai kādu dārzeni barībai – ar cerību, ka tas atkopsies. Turklāt pieskatīt arī suni, ja tāds ir, lai bezspēkā esošu dzīvnieku nesaplosa. Ne VMD, nedz kādai citai valsts institūcijai nav ne tehnisko, ne arī finansiālo līdzekļu novārgušo dzīvnieku ārstēšanai vai rehabilitācijai, tāpēc to šobrīd neviens neveic. No dzīvnieku bioloģijas un populācijas veselības viedokļa vājāko dzīvnieku krišana pat ir pozitīvs process, jo uzlabojas kopējais populācijas veselības stāvoklis un ģenētiskā materiāla kvalitāte nākamajiem gadiem, kad palielinās dzimstība, jo populācija cenšas kompensēt kritušo dzīvnieku skaitu,» saka J.Cimmers, piebilstot, ka vājāko dzīvnieku krišana ir dabisks process, ko daba pati ļoti labi spēj regulēt bez cilvēka iejaukšanās.

Ja piebarot, tad katru dienu

«Protams, gluži cilvēciski žēl noskatīties dzīvās radības ciešanās un, ja dzīvnieks ieklīst mājās, būtu neētiski tam liegt palīdzību. Nekādi gan nevajadzētu pašiem veicināt situāciju, ka dzīvnieki tiek pie mājām piebaroti un pierod nemeklēt dabisko barību. Ja tiešām ir apņemšanās to darīt, jāpiebaro visu ziemas sezonu (no decembra līdz pat aprīļa sākumam) bez pārtraukumiem (jūs taču arī ēdat katru dienu !).Turklāt nepieciešamais barības apjoms piecām līdz sešām stirnām nedēļā ir vismaz divi maisi burkānu vai kartupeļu, pusmaiss auzu graudu un klēpis smalka, laba siena. Ja nav apņemšanās šādu apjomu nodrošināt, labāk piebarošanu vispār neuzsākt,» rezumē J.Cimmers.

Meža dzīvniekus atbalsta mednieku kolektīvi

«Mednieki kopumā vislabāk redz un saprot, ir dzīvniekiem nepieciešama palīdzība, vai nē, un kādā apjomā tā nepieciešama. Šobrīd salīdzinoši nelielajā Ogres apkārtnes medību iecirknī (aptuveni 3000 hektāru) dzīvnieki saņem ap 1,5 tonnām burkānu vai kartupeļu un četriem maisiem auzu graudu nedēļā, kas tiek sadalīta pa astoņām meža dzīvnieku barotavām. Iecienītākā stirnu barība barotavās ir zaru slotiņas, skābsiens, siens, burkāni, kartupeļi, auzu graudi. Dzīvnieki šādos apstākļos ir ļoti mazkustīgi, jo lieki netērē enerģiju un uzturas tiešā barības avota tuvumā. Vērojama dzīvnieku koncentrēšanās grupās pa pieciem līdz astoņiem, pat 12 katrā,» stāsta VMD referents J.Cimmers