M. Kaiva skaidro, ka legionellas baktērijas nenozīmīgos daudzumos ūdenī sastopamas daudzviet dabā, bet vairojas vietās, kurās ir salīdzinoši maza ūdens kustība, bet ūdens temperatūra ir robežās no +20 līdz +40 °C. Turklāt šīs baktērijas vairojas ne tik daudz pašā ūdenī, cik karstā ūdens cauruļu aplikumā. “Mājas stāvvados ūdens cirkulācija ir nodrošināta, bet ūdensvada atzaros uz katru dzīvokli un ūdens maisītāju tā atkarīga no ūdens patēriņa konkrētajā dzīvoklī. Ja, piemēram, dzīvokļa īpašnieks dodas komandējumā vai citā ilgstošā prombūtnē un ūdens cirkulācija apstājas, tas var radīt labvēlīgus apstākļus legionellas baktēriju attīstībai,” skaidro speciālists un norāda, ka gan karstais, gan aukstais ūdens dzīvoklī būtu jānotecina vismaz reizi nedēļā.

 

Telpās izmantotiem gaisa mitrinātājiem jābūt brīviem no organiskā un neorganiskā aplikuma, un tajos jāizmanto tikai tīrs un ikdienas svaigi ieliets ūdens, kas ir novārīts un atdzesēts. Vienreiz nedēļā vajadzētu rūpīgi iztīrīt mitrinātāja iekšpusi, izmantojot piemērotu tīrīšanas līdzekli saskaņā ar ražotāja norādījumiem. Jāseko tam, lai aukstā ūdens temperatūra būtu zem +20 °C, bet karstā – virs +50 °C (aptuveni vienas minūtes laikā, ūdeni notecinot, būtu jātek ūdenim šādā temperatūrā). Svarīgi regulāri veikt dušu galviņu tīrīšanu no organiskā un neorganiskā aplikuma, kā arī dezinficēt tās, izmantojot hloru saturošus dezinfekcijas līdzekļus vai ieliekot verdošā ūdenī.

 

Profilakses nolūkos, lai samazinātu legionellas baktēriju koncentrāciju, vienu reizi nedēļā ceturtdienās, sākot ar 2019. gada 14. novembri, naktī no plkst. 3:00–4:00 mājās, kas pieslēgtas centralizētajai siltumapgādes sistēmai, tiks paaugstināta karstā ūdens temperatūra no +55 uz +65 °C.

Dzerot ūdeni, kurā ir legionellas baktērijas, saslimt nevar. Tās var uzņemt, ieelpojot baktērijas saturošas aerosolizētas ūdens daļiņas, kas veidojas no sīkiem ūdens pilieniem, kad ar legionellām piesārņotais ūdens atsitas pret cietām virsmām, piemēram, dušā vai kondicionēšanas sistēmā. Līdz ar to, pēc ilgstošākas prombūtnes notecinot ūdeni, labāk izmantot krānu nekā dušu. Slimība neizplatās cilvēku kontakta rezultātā.

 

Ministru kabineta noteikumu nr. 906 “Dzīvojamās mājas sanitārās apkopes noteikumi” 17. pants nosaka, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājam ir pienākums pastāvīgi nodrošināt karstā ūdens temperatūru izejā no siltummaiņa ne zemāku par +55 °C. To, kādai ūdens temperatūrai ir jābūt karstajam ūdenim dzīvoklī, normatīvie akti neregulē, taču pēc Slimību profilakses un kontroles centra rekomendācijām tai nav jābūt zemākai par +50 °C, mērījumu veicot minūti pēc ūdens tecināšanas. Savukārt aukstā ūdens temperatūrai jābūt ne augstākai par +18 °C. Arī dzīvoklī, kurā konstatēts saslimšanas gadījums ar legionellu, ūdens temperatūra atbilda šiem nosacījumiem. 

 

M.Kaiva arī atzīst, ka daudzviet padomju laikos būvētās karstā un aukstā ūdens caurules izvietotas tieši blakus, tā veicinot pārmērīgu aukstā ūdens uzsilšanu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajam prasībām” nosaka inženierkomunikāciju kalpošanas ilgumu, kas atkarībā no mājas stāvu daudzuma ir 30–40 gadu robežās. Daudzviet Ogrē to mūžs jau pārsniedzis normatīvajos aktos noteikto un inženierkomunikācijas jāmaina, taču šiem darbiem nepieciešama mājas dzīvokļu īpašnieku vairākuma piekrišana.

 

Legioneloze bieži norit kā pneimonija (plaušu karsonis). Legionelozes sākotnējie simptomi ir apetītes trūkums, sāpes muskuļos un galvassāpes. Slimībai raksturīgs straujš sākums, temperatūras paaugstināšanās līdz 39–40,5 °C, novēro vispārējas intoksikācijas pazīmes, sausu klepu, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumus, sirds un nieru darbības traucējumus, caureju. Minēto saslimšanas simptomu parādīšanās gadījumā nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta.

 

Plašāka informācija atrodama Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā:  https://spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/apraksti/legioneloze