Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

13.maijā jau ceturto gadu Ikšķiles novada pašvaldība pasniedza Dzintara Soduma balvu literatūrā. Pasākumu vadīja redaktore Gundega Blumberga un rakstnieks Roalds Dobrovenskis.

Pasākuma ieskaņā Blumbergas kundze atklāja, ka 13.maijā tieši 110 gadus pirms Dzintara Soduma dzimis arī Juris Alunāns, kurš, tāpat kā Sodums, turēja augstā godā latviešu valodu. Pirms 15 gadiem Dzintars Sodums rakstīja: “[..] no divarpus miljona tautas radās Jaunsudrabiņš, Skalbe, Rainis, Brigadere. Un no pusotra miljona tautas rodas Einfelds, Zelmenis, Ikstena, Berelis- viņi strādā valodas, domu un sajūtu komunikācijai, tas ir, literatūrai.” No tā varam secināt, ka Sodums ir bijis liels pareģis, jo šā gada balvas konkursā no 25 iesūtītajiem darbiem ir arī trīs minēto autoru darbi,” sacīja Gundega Blumberga.

Šajā gadā Dzintara Soduma balvu saņēma Nora Ikstena par romānu “Mātes piens”, kuru klajā laidusi izdevniecība “Dienas Grāmata”. Tas ir Latvijas vēstures romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" devītais romāns. Noras Ikstenas novatoriskais darbs "Mātes piens" aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet vēstījuma centrā ir 20.gadsimta 70. un 80.gadi.

Viens no žūrijas locekļiem Arturs Hansons romānu “Mātes piens” raksturoja ar šādiem vārdiem: “Dzīve katram cilvēkam ir sava, taču laikmetam ir kaut kas kopīgs. Šo laikmetu romānā simbolizē būris. [..] Vēsturisku liecību par varas nežēlību var sniegt ne tikai skaitļi un fakti, ko pēc laika ir grūti iztēloties un apjēgt, bet konkrēti likteņi, kurus salauž un izposta. Katra paša un tuva cilvēka vienīgā dzīve.”

Balvu pasniedza Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs Indulis Trapiņš uzsverot, ka tieši Nora Ikstena bija tā, kura atveda uz Latviju Dzintaru Sodumu. Ikšķiles novads var lepoties ar saviem cilvēkiem. “Zīmīgi, ka balvu, ko pašvaldība ir iedibinājusi par godu šim dzejniekam, pasniedzam tieši tev, Nora,” ar gandarījuma sajūtu sacīja priekšsēdētājs.

Dzintara Soduma balvu saņēma arī Uldis Bērziņš par senislandiešu mitoloģisko un poētisko tekstu kopojuma “Eddas dziesmas” (Jāņa Rozes apgāds) tulkojumu no senislandiešu valodas. Dzejniece Liāna Langa apbalvošanas pasākumā raksturoja Dzintara Soduma balvas laureāta darbu: “Ulža Bērziņa “Eddas dziesmas” mūs ieved ne tikai islandiešu mītu un teiksmu pasaulē, bet arī parāda, cik mūsu valoda ir bagāta un cēla.[..] Autors papildinājis mūsu tulkotās literatūras apcirkņus ar absolūti fundamentālu valodas pieminekli, kas laiku laikos mūsu pēctečiem kalpos par apbrīnas vērtu atdzejas darbu paraugu.”

Šogad konkursā savus darbus bija pieteikuši arī Ikšķiles vidusskolas 12.klašu skolēni skolotājas Zanes Bēķes vadībā. Labāko darbu autorei Ilzei Rizenai žūrija pasniedza Soduma balvas laureātu darbus ar autogrāfiem.

Svinīgajā balvas pasniegšanas ceremonijā piedalījās arī iepriekšējo gadu balvu laureāti- Jānis Rokpelnis, kā arī Pēteris Dragūns, kurš sniedza muzikālu priekšnesumu. Pasākumu kuplināja  koklētāja Laima Jansone un komponists Raimonds Tiguls, jauktais koris “Ikšķile” un jauniešu koris “Soare”.

Pēc balvas pasniegšanas notika piemiņas brīdis pie Dzintara Soduma atdusas vietas Ikšķiles kapos.

Par Dzintara Soduma balvu

Dzintara Soduma balva ir unikāla iniciatīva Latvijas kultūrā, kas savieno pagātnes un nākotnes telpu latviešu literatūrā, simboliski turpinot Soduma ceļu. Tā ne tikai veicina jaunus literārus sasniegumus un iedzīvina piemiņu, godinot Soduma ierakstīto izcilo lappusi latviešu literatūrā, bet tai ir arī īpaša misija – atklāt novatorisko Latvijas literatūrā un iedvest tajā pasaules literatūras elpu. Tapt ieceltiem Soduma zvaigznājā – tas ir būtisks novērtējums mūsu rakstniekiem.

Paldies Norai Ikstenai, Liāna Langai un Ikšķiles pašvaldībai par uzņēmību, iedibinot Dzintara Soduma balvu un jau četru gadu garumā organizējot un  sirsnīgā ceremonijā Ikšķilē pulcējot mūsu izcilākos literātus un jaunos talantus.

Latvijas Republikas Kultūras ministre Dace Melbārde

Rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma uzticība latviešu valodai un novatorisms kalpo par piemēru un iedvesmu daudzām latviešu literatūras paaudzēm. Savas dzīves pēdējos gadus Sodums pavadīja Ikšķilē, kur arī atrodas viņa mūža atdusas vieta. Varētu teikt, Ikšķilei tā ir likteņa dāvana. Ikšķiles pilsētas pašvaldības iniciatīvu dibinot un nu jau ceturto gadu pasniedzot Dzintara Soduma balvu uzskatu par izcilu piemēru Latvijas pašvaldībām, stiprinot savas kultūras un vēstures izcilību apzināšanos, lepojoties un godinot tās.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš

Dzintars Sodums - latviešu Luters- tādu banālību es ierakstīju savā piezīmju grāmatiņā, kad biju līdz pusei izlasījis Soduma latvju tulkojumā iznākušo Džeimsa Džoisa romānu Uliss, Stokholmas Ziemeļblāzma, 1960. gads. Tas bija tulkojuma pirmais variants, un tulkotāja darbs esot turpinājies - visu atlikušo mūžu. Jā, Dzintars Sodums pārtulkoja latviski XX gadsimta Bībeli. Nekad mana angļu valodas izjūta nebūs tik dziļa, lai es izlasītu Ulisu oriģinālā. No netikļu balsīm, ielās kas sauc, austs vecās Anglijas mirstamais auts, vai ne? Lielais Anonīms, Kurš ir šo planētu izvēlējies par Savu daiļrades namu un lingafona laboratoriju un raksta valodas tā, kā mēs rakstām dzejoļus un romānus, var būt apmierināts ar Saviem «laborantiem» - gan Mārtiņš Luters XVI gadsimta Vāczemē, gan Dzintars Sodums savā latvja trimdā abi bija tulkotāja vārda cienīgi.

Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš

Saņemt Soduma balvu ir trīskārša laime. Pirmkārt, tas ir prieks, jo balva tiek piešķirta par novitāti valodā un kas gan rakstniekam nozīmīgāks par valodu? Otrkārt, tas ir gods, jo ar to tiek daudzināta mūsu dižā ārpusnieka, neatkarīgā domātāja, izcilā rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma piemiņa. Rakstot “Klūgu mūku’’, es sapratu- aizmiršana ir lielāks ļaunums par nāvi. Jo nāve ir dabas daļa, bet cilvēku kopīgā atminēšanās ir stiprāka par nāvi. Treškārt, šī ir naudas balva, tātad nozīmīgs materiāls atspaids ikdienas dzīvē. Paldies par to Ikšķiles pašvaldībai un iedzīvotājiem.

Rakstniece Inga Ābele, romāna “Klūgu mūks’’ autore, 2014. gada Dzintara Soduma balvas laureāte

Manuprāt, grūti izvēlēties vēl piemērotāku literārās balvas nosaukuma nesēju kā Dzintaru Sodumu. Latviešu rakstniecības lielmeistaru, kuram latviešu valoda bija viņa ”otra līgava, kuram “valoda garšoja kā kūka” un kurš “tulkojis latviešu valodas godam”. Pats svarīgākais, ka Dzintara Soduma balva ir viņa draugu izauklēta, bet Ikšķiles pašvaldība ir šo aizrautību godam novērtējusi un atbalstījusi. Vienā novadā radusies, balva pārklāj visu Latvijas literatūras lauku un tas ir nepārvērtējami.

Personīgi man Dzintara Soduma balva ir nozīmīga tādēļ, ka tā nes izcila cilvēka vārdu, tāda cilvēka, no kura pats varētu daudz ko mācīties – spēju, neatkarīgi no apstākļiem, saglabāt garīgu brīvību, godīgumu, samierināšanos, vēlmi būvēt sevī ko labāku. No visa Dzintara Soduma lielā devuma, mani ir ļoti sajūsminājusi un iespaidojusi epizode no grāmatas “Savai valstij audzināts”: “Policijas ierēdnis jautā, vai dēlam esot dusmas par to, ka viņa tēvs deportēts. Jaunietis parausta plecus. Ko viņš var dusmoties, vai nedusmoties. Policijas ierēdnis saka, dēlam noteikti ir dusmas. Cīnoties viņš varēs atriebt savu tēvu. Kā cīnoties? Students nesaprot. Pret boļševikiem cīnoties, policijas ierēdnis saka, kā citējot dzejoli. Rīgas iedzīvotājs nejūt vajadzību atriebties. Dzīve rit ne pēc ļaužu īsā prāta.” Tik reti sastopama, pat pārcilvēciska attieksme.

Rakstnieks Māris Bērziņš, romāna “Svina garša” autors, 2015. gada Dzintara Soduma balvas laureāts

Visādu balvu, prēmiju sistēmai pasaulē ir viens uzdevums: veicināt gan tautas, gan cilvēka spēju atklāt vai radīt jauno. Latvijas balvas literatūrā, protams, nav izņēmums, un Dzintara Soduma balva, kuras prioritāte ir tieši novatoriska pieeja, uzreiz aizņēma savu nišu. Ikšķilē atzīmētās grāmatas dažreiz pēc tam salasījušas veselu prēmiju ražu, bet ir arī tādas, kuras apbalvotas tikai šeit un paliek par mūsu ekskluzīvu atklājumu. Dārgas gan vienas, gan otras. Ikšķile un personīgi Dzintars Sodums it kā krāj savu mūsdienu latviešu literatūras bibliotēku, un tajā nebija un, domājams, nebūs gadījuma grāmatu un uzvārdu.

Rakstnieks, tulkotājs Roalds Dobrovenskis, Dzintara Soduma balvas žūrijas loceklis