Komentāri (6)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

8.marts – Starptautiskā Sieviešu diena. Svētki, kuri izpelnījušies gan mīlestības pilnu sajūsmu, gan nosodījumu par to, ka tā ir palieka no Padomju laika. Sarkanās tulpes,  kartiņas un mīļas dāvanas no darba kolektīva vīriešiem – daudziem atmiņas, citiem vēl šodiena, taču, ko par to visu domā pašas sievietes, jautājām vairākām Ogres rajona sievietēm.

Dziedātājai Aishai 8.marts ir arī mammas dzimšanas diena, tāpēc jebkurā gadījumā šī diena tiek atzīmēta. Padomju gados dziedātāja bija vēl bērns, tāpēc viņai nav izveidojušies stereotipi un iebildumi pret Sieviešu dienu. “Smaidošas sievietes un tulpes pilsētas ielās,” 8.martu raksturo Aisha.

Ogres novada domes priekšsēdētāja vietniece Vita Pūķe šos svētkus atzīmē kopā ar vīru un dēliem, ieturot kopīgu maltīti. Citreiz apmeklē arī kādu saviesīgu pasākumu. “Vēsturiski 8.marts asociējas ar nopietnu darba dienu un iespēju nopelnīt ar ziedu tirgošanu. Mani vecāki audzēja tulpes,” atzīst V.Pūķe, piebilstot, ka toreiz tā daudziem bija iespēja nopelnīt. Uz jautājumu, par 8.martu, kā Padomju laika svētkiem, V.Pūķe atbild: “Starptautiskā sieviešu diena ir ne tikai Padomju sistēmā. Dzīvē ir tik daudz negāciju, tāpēc uzskatu, ka jāizmanto katra iespēja pateikt ko labu sievietēm, kas strādā sabiedrības labā un ne tikai viņām”.

Lielvārdes novada domes Kultūras un izglītības darba koordinatore Dace Jansone teic, ka viņai vīrs dāvina ziedus arī citās dienās, ne tikai 8.martā, līdz ar to viņai tie nav īpaši svētki. “Manuprāt, kalendārā nav vajadzīgs datums, lai parādītu, ka kādu mīli,” atzīst D.Jansone. Viņa šos svētkus nenosoda un uzskata, ka daudziem tie varētu būt ļoti nozīmīgi. D.Jansone atceras, ka Padomju laikā darba kolektīvos vienmēr šo dienu  atzīmēja ar vērienu.

Brīvmāksliniece Patricilla Sēkliņa atklāj, ka šo dienu nesvin, jo pirms septiņiem gadiem šajā dienā mūžībā aizgāja viņas vīrs. Visas puķes, kuras viņai uzdāvina, Patricilla aiznes uz kapiem.

Modra Skujiņa foto salona laboratorijas vadītāja Anita Saka: “Par tādiem svinamiem un īpaši atzīmējamiem svētkiem tos neuzskatu, bet 8.martam piemīt īpaša pievilcība. Tas sakustina sirdis gaidās gan sievietēm, gan vīriešiem. Viņi gan reizēm baidās no grūta „pienākuma”, bet lielākoties, tomēr šķiet, ka viņi tos sagaida tik pat gaišās un priecīgās noskaņās kā sievietes. 8. marts arī neuzliek par pienākumu to īpaši atcerēties, tāpēc ap šo dienu dveš nepiespiestība un brīvība. Pietiek ar buču uz vaiga vai rokasspiedienu. 8.marts nekad neiznīks, ja nu vienīgi tad, kad beigsies Mīlestība,   neiznīks arī „pateicoties” tirgum, kas 8.martu padarīs par „kanālu” pa kuru novadīt kārtējo “sirsniņPRECI”. Bet šķiet šī diena tam īpaši nepakļausies, jo dzīvo pati par sevi kaut kur agri no rīta pirktās dzeltenās papīrā ietītās tulpēs, kautros, domīgos smaidos un labsirdīgās acīs. Man patīk.”