Komentāri (1)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Pirmajā brīdī, kad uzdevu sev šo jautājumu, prātā nāca tikai hokejs, Jāņu siers un zaļumballes, pīrādziņi un sarkanbaltsarkanais karogs, kas vējā plīvo brīvi. Tomēr, aizdomājoties nedaudz dziļāk par taustāmām lietām, prātā uzpeldēja arī tas, kas patiesi man saistās ar Latviju. Jo hokeju spēlē arī Kanādā un pat Francijā, kādu zaļumballi varbūt varētu atrast arī kādā citā Eiropas valstī, kas atrodas apmēram vienādos platuma grādos un arī pīrādziņi ceptos vienlīdz labi arī svešzemju cepeškrāsnī. Ar Jāņu sieru un Latvijas valsts karogu gan būtu nedaudz pagrūtāk, tomēr tas būtību nemaina. Tomēr kas man tiešām saistās ar Latviju ir vienotība, tradīcijas, sīkstums un izdzīvot griba un spēja, radošums un zaļums.

Par vienotību diez vai man kāds spētu ar tīru sirdsapziņu iebilst. Kā acīmredzamu un skaļi un skaidri sadzirdamu pierādījumu varu minēt kaut vai jau visā plašajā pasaulē slavenos latviešus-hokeja līdzjutējus. Vēl varam lepoties ar nesenajiem Dziesmu un Deju svētkiem, kuri vienoja tūkstošus dziedātāju gan estrādē, gan skatītāju solos. Vēl var pieminēt kaut vai neseno cīņu par iekļūšanu «Monopola», kur tikai pateicoties latviešu apņēmībai mēs padarījām Rīgu par dārgāko pilsētu uzreiz aiz Vankūveras. Pieminēšanas vērtas ir arī Lielā talka, Labestības diena, nu jau senākā pagātnē esošais Baltijas ceļš un daudz daudz kas cits. Bet tie ir tikai daži piemēri, kas tikai vēlreiz pierāda mūsu spēku, ja vien esam vienoti. Un sanāk tā, ka šai vienotībai parasti ir arī visai ciešs sakars ar patriotismu, kurš mums izpaužas nedaudz savādāk kā citiem. Amerikāņi varbūt stājas armijā, ja jūt patriotismu uzbangojam krūtīs, latvieši – atbalsta savējos hokejā, dzied un aktīvi klikšķina par Latviju un atrod vēl simtiem veidu, kā pacels savu zemi saulītē. Spēks mums ir! Un turklāt milzīgs. Mums tikai vajag motivāciju!

Par tradīcijām patiesībā var iznākt ļoti gara runāšana, bet nekas cits neatliek, kā vien iekļauties pāris vārdos. Lai gan mēs vairs neejam budēļos un Ziemassvētkos nevelkam bluķi, un nu reti kurš vairs pārzina latviešu folkloru un visai bieži pārņemam svešzemju tradīcijas, tomēr, ja reiz tās ir iesakņojušās un pierādījušas savu palikšanu, mēs šīs tradīcijas kopjam un padarām sirdij siltas arī neskatoties uz to izcelsmi. Sīkstums un spēja izdzīvot mums laikam ir asinīs. Tā nav nodevusi sevi nedz laikos, kad latvieši kā vergi dzīvoja zem dzimtkungu pātagas, ne arī kara laikos, pat ne pusgadsimta garā okupācijas laikā (kuru mūsdienu modernajā pasaulē, kad viss dalāmais šķiet jau sadalīts, tas joprojām netiek atzīts). Un pat tagad, kad ir pienākusi dižķibele un katram jācīnās ar visām četrām par sev godīgi pienākošos naudu, lai elementāri izdzīvotu, es zinu, ka mēs pārdzīvosim arī to. Tas tomēr nav nedz mēris, nedz karš vai pasaules gals. Ja mēs esam izdzīvojuši tik tālu cauri laikiem, caur kuriem, šķiet, tas nemaz nebūtu bijis iespējams, tad kāpēc lai neizdzīvotu tagad?

Radošums. Paldies dieviem vai citiem augstākajiem spēkiem, bet tā mums ir pārpārēm. Protams, slinkam neko nepadarīsi un nekas neliksies interesants. Bet mums ir daudz radošu cilvēku, kuriem dzīvība plūst «pāri malām» un tieši viņi ir tie, kas var Latviju padarīt par konkurētspējīgu un veselīgu valsti. Būsim godīgi – mēs vismaz ne tuvākajās pāris desmitgadēs nekļūsim par tādu milzeni masveida ražošanā kā Polija. Mums nav tik attīstītas ražošanas un citu nepieciešamo apstākļu. Bet par to nav daudz ko pārdzīvot, jo tas mums dod lielisku iespēju parādīt un attīstīt sevi kā valsti ar intelektuālo produkciju. Jau šobrīd šaurā, tomēr ievērojamā jomā mēs esam pierādījuši sevi. Kaut vai saistībā ar tepat Ogres rajonā būvētajām mašīnām, vai skaņošanas iekārtām, ar kurām skaņošanas darbu no pāris stundām var padarīt pāris minūtes ilgu. Un kur nu vēl pašmājās ražotie mikrofoni, kurus savos ierakstos izmanto dažādas mūsdienu mūzikas pasaules autoritātes kā piemēram, Madonna. Tieši uz šīm specifiskajām un sarežģītajām nozarēm, kuras nevar «štancēt» masveidā, bet kurām jāvelta daudz darba un uzmanības, mums ir jākoncentrē sava uzmanība un jāpiesaista mūsu gaišo prātu spējas un talanti.

Un nobeigumā – kur nu bez zaļuma, kuru apstrīdēt nevar neviens, kas kaut reizi spēris kāju Latvijā. Tā ir viena no mūsu lielākajām vērtībām, no kuras gan nevajadzētu «izspiest» maksimāli visu, lai šī bagātība sazāģētos skalos aizceļotu uz Vāciju vai Dāniju, tur pārtaptu par mēbelēm un pēc tam par dārgu naudu atceļotu atpakaļ. Nē, zaļums un Daba, ko tas simbolizē mums ir jāsaglabā, jo gadsimtiem ilgi tā ir bijusi vienīgā latviešiem piederošā bagātība. Atliek tikai nosargāt!