Līdz 17.aprīlim Ogres novada pašvaldības foajē 3.un 4. stāvā būs apskatāma Raita Gultnieka gleznu izstāde. Darbi tapuši 10 gadu laikā. Apskatāmas klusās dabas, ainavas, portreti un vecmeistaru studijas.
Raitis Gultnieks stāsta, ka gleznot sācis pavisam nejauši. Desmit gadus atpakaļ kā būvinspektors viņš gājis pie kolēģes arhitektes parakstīt dokumentus, bet, tā kā darba laiks jau bija beidzies, neizdevies satikt. Darbabiedri atbildējuši, ka viņa aizgājusi gleznot. Tā nu Raitis devies uz Ropažu mākslas skolu, kur ieraudzījis arhitekti gleznojot. „Man toreiz šķita, ka gleznošana ir ekskluzīvs un dārgs pasākums, ka ne katrs to var darīt,” atminas Raitis. „Bet gleznošanas skolotāja paskaidroja, ka gleznot jau var visi, zīmēt gan visi nevar. Jautāju, vai es arī varu iemācīties? Jā! Sāku ar sešām akrila krāsām un trim otām, paletes vietā – krāsu spaiņa plastmasas virsma. Pulciņā darbojās cilvēki gados, kuri nav gleznošanas mākslu studējuši akadēmijas līmenī - gan ārste, gan arhitekte, gan skolotāja un arī es – būvinspektors”.
2003.gada vēlā rudenī un pavasarī notika pirmā Ropažu Mākslas studijas mākslinieku gleznu izstāde.
Akrila krāsu un kartonu nomainīja eļļas krāsas un audekli. Kluso dabu un uzstādījumus studijā aizstāja dabas skati. Raitim radās vēlme studēt vecmeistaru darbus un, mākslas filmas „Meitene ar pērļu auskaru” iespaidā, viņš pievērsās holandiešu gleznotāja Johanesa Vermēra daiļrades studijām. Tapa arī citas vecmeistaru gleznu studijas. „Necenšos akli kopēt, to var izdarīt ar fotoaparātu, bet ielieku darbā savas izjūtas...”, atzīst Raitis.
Esot Rumānijā, apmēram divdesmit piecus gadus atpakaļ, Raitis iegājis kādā mazā baznīciņā, modernu daudzstāvu ēku ieskautā pagalmiņā. Mijkrēslī, kas valdīja baznīcā, viņš ieraudzījis gleznu, kas ļoti fascinēja. „Gleznā bija attēlota seja, kas it kā ”nāca” ārā no tumšā audekla. Gribēju to jau ļoti sen uzgleznot, tā it kā „sēdēja” manī. Pats šo gleznu radīju atmiņā par redzēto - pavisam savādāk nekā citas - ar lupatiņu izdzēšot tumšo krāsu pa virsu, bet no apakšas „nāca” ārā nogruntētā, uz audekla paslēpusies, manis iedomātā seja,” stāsta Raitis. Ropažos, izstādes laikā, cilvēki pie tās ilgi stāvējuši un pētījuši – gājuši tuvāk un tālāk, it kā vēlēdamies ieskatīties acīs bezgalībai...
Es ticu, ka tā gaisma,
kas nāk no jūsu sirdīm
spēj rādīt ceļu mums.
Es ticu, ka tas labais,
Kas mājo sirdīs jums
Ir mīlestības patvērums.
Es ticu, ka tā liesma,
Kas kvēlo acīs jums
var sildīt pasauli ap mums.
Es ticu, ka tas labais
Spēs uzvaru reiz gūt.
Un mūsu sirdis priekā,
Tad gaismas stari kļūs.
/Raitis Gultnieks/
Vārds vai segvārds:*
Skaitlis "7":*
Komentārs:*
Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.
Pacients no pakaramā izveido ieroci