Komentāri (1)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ogresgala “svarīgākā” ēka – "Kārļi", kur zem viena jumta pagasta pārvalde, tautas nams, bibliotēka, medpunkts un frizētava, pēcpusdienas pirmajās stundās, mācībām vietējā pamatskolā beidzoties un nodarbībām vai mēģinājumiem tautas namā vēl nesākoties, ir patukša. Apmeklētāju, galvenokārt bērnu, pilna ir tikai bibliotēka. Pa kādam cilvēkam ienāk arī pagasta pārvaldē. Taču šis ir piemērotākais brīdis, lai satiktu Ogresgala Tautas nama saimnieces.

Kā vāveres ritenī...
Viņas ir divas – Egita Tontegode un Daina Čalpa. Oficiāli – tautas nama vadītāja (pirmā) un pasākumu organizatore. Taču abas uzreiz arī precizē: "Mēs darbus nedalām, ja ir kas darāms, darām abas." To, ka izvēlētā "metode" ir īstā, liecina aizvadītie desmit gadi, kuru laikā tandēms, pagasta kultūras dzīvi vadot un pārraugot, gan sevi sekmīgi pierādījis, gan ļāvis Ogresgala vārdam būt dzirdamam. 

Egita arī smej, ka lielākoties jau iznākot skriet kā vāverēm ritenī – dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas, tā tie gadi arī saskrienot, pašām īpaši neskaitot un nerēķinot. "Sāku te strādāt, kad tautas namu vadīja Dzintra Čudare, un savu amata nosaukumu nemaz neatceros. Taču Dzintras pārziņā tolaik bija arī Ciemupe, un vienam atbildēt par divām "mājām" ir grūti. 2002. gadā viņa aizgāja  uz turieni, un es paliku te. Arī es zināju, ka vienam ir ļoti grūti, lai kaut kas ietu uz priekšu, lai attīstītos, lai pašdarbnieku pulks būtu lielāks. Piedāvāju Dainai nākt te. Viņa neatteicās."

"Toreiz, kad mani aicināja, Egita teica: atnāc, pamēģini...," atceras Daina. "Piekritu. Jo ir jau reizes, kad vajag, lai vismaz blakus ir kāds, kurš uzklausa tavu domu, paanalizē, papildina... Tad, kad viss izrunāts un skaidrs, vieglāk to arī kopīgi īstenot." Par to nešaubās arī Egita, šādu pārliecību jau guvusi abu toreizējā kopīgajā (Egitas joprojām) darbavietā – Ogresgala pamatskolā. "Manuprāt, mēs viena otru papildinām. Daina vairāk iet uz priekšu loģiski un praktiski, es, varbūt, vairāk mākslinieciski. Bet ir arī reizes, kad tieši viņa iesaka ko mākslinieciski interesantu. Tas ir ļoti svarīgi, jo atkārtoties nedrīkst. Pat tajās tradīcijās, kas nemainās – Ziemassvētkos, Lieldienās, Līgosvētkos. Protams, Ziemassvētkos vienmēr būs eglīte, būs svecītes, bet būs arī kas jauns.”

Saglabāt un bērnos ieaudzināt
Tā viņas var droši teikt, jo šim "būs" kā apsolījumam nākotnē ir jau stabils pamats iepriekšdarītajā, ko uzskatāmi rāda arī visu vietējo amatierkolektīvu darbs. Nelielam pagastam ar reizēm vilinošo un "bīstamo" Ogres tuvumu un pēdējos gados iegūto "guļamrajona" statusu dejot un dziedātgribētāju ir daudz. 

Tautas namā darbojas jauktais vokālais ansamblis Saime un meiteņu ansamblis, ko paralēli saviem trim kolektīviem vietējā skolā (1.-4. klašu korim, ansamblim un popgrupai) vada Inese Dudele.

Turklāt Saimi dalībnieku kuplā skaita dēļ ar pilnām tiesībām varētu ierindot kamerkoru statusā. Bet te nu vadītājai savs viedoklis: "Parasti vokālajos ansambļos ir 7-8 dziedātāji, bet mums viņu ir 22. Neliels kamerkorītis, taču mēs uz kora statusu netiecamies, jo gribam būt neatkarīgi. Ja mēs esam koris, tad tam noteikti ir obligātais repertuārs, un mazam sastāvam to izdarīt nebūtu viegli.  Tāpēc esam ansamblis un izvēlamies repertuāru, kādu paši gribam. Arī dziedātāji tā labāk jūtas. Ļoti patīk tautas dziesmu apdares, tāpat dziedam gan klasisko mūziku, gan populāro. Ja dodamies koncertturnejā, cenšamies dziedāt tieši tautas dziesmas, demonstrējam arī savu tautastērpu, pastāstām par Latviju. Cilvēkiem patīk, ļoti bieži nāk klāt, interesējas, fotografē. Priecājamies, ka varam nest Latvijas vārdu pasaulē. Allaž ļoti domājam par to, lai būtu kvalitāte, jo pārstāvam savu valsti." 

Otrs kolektīvs ir Ineses pašas izaudzināts – no mazām meitenītēm skolā. "Nu jau visas pilngadīgas, un mums ir jauniešu ansamblis," lepojas Inese. "Meitenēm patīk kopā būt, un starp viņām ir arī tādas, kas guvušas panākumus solodziedāšanā. Viņas labprāt piedalās dažādos pagasta pasākumos, tāpat novadā. Laba sadarbība izveidojusies ar jaukto vokālo ansambli. Iespējams, varēsim kopējus uzvedumus veidot. Bet tas ir nākotnē. Būtu arī jauki, ja vēl klāt nāktu puišu balsis. Arī tas varētu būt skaists mērķis."

Savukārt Egita Tantegode ar prieku stāsta par abiem saviem kolektīviem – "astoņpadsmit-gadīgajiem" Ābolēniem, kolektīvu, kurā dejo gan pirmsskolas, gan skolas vecuma bērni, un nupat otro darba sezonu uzsākušo jauniešu deju kolektīvu Ābeļzieds. "Cenšamies jaunajai paaudzei iedot to, kas viņiem būtu jāsaglabā arī turpmāk un būtu jāieaudzina savos bērnos," saka Egita. Bet Inese Dudele papildina: "Manuprāt, ir lieliski, ka šādi kolektīvi pastāv, jo kur tad citur mēs to sabiedrisko domu veidosim, ja nebūs kolektīvu, kurā satiekas vienādi domājoši cilvēki. Un kā tad mēs latvietību saglabāsim? Tikai ar tautas tradīciju uzturēšanu, ar dejošanu, ar dziedāšanu, ar to, kas ir pamatu pamatos un mūsu tautu kopā tur. Ja tā visa nebūs, ja to neatbalstīs, nebūs arī latviešu tautas. Es vienmēr domās esmu mūsu tautai saules mūžu vēlējusi, tāpēc arī dziedāšanai un dejošanai saules mūžs jānovēl, jo tas ir mūsu spēka avots, mūsu stipruma pamats.”

Ja vēlas, iespējas ir
Līdzās dziedātājiem un dejotājiem tautas namu par "savu" uzskata arī instrumentālā grupa "Kanēlis", dāmu klubiņš, jogas cienītāji, dažādu interešu grupas. Tostarp radošā darbnīca bērniem, ko šogad vadīt uzņēmusies Daina, arī keramikas pulciņš, ko vada vietējais keramiķis Jānis Zviedris. Abas nama saimnieces arī dzirdējušas, ka pagasta ļaudis būtu gatavi spēlēt teātri. Vienīgā problēma esot ar režisoru, puspajokam, pusnopietni saka Daina, vēl neviens neesot pieteicies... Egita arī atzīst, ka pagaidām vēl mērķtiecīgi šāds cilvēks nav meklēts, taču vajadzība izteikta to kolektīvu režisoriem, kuri braukuši uz Ogresgalu: "Mēs domāsim labas domas, un tās piepildīsies. Būs mums gan režisors, gan dramatiskais kolektīvs." To, ka domām, nenoliedzami, ir spēks, viņas jau pārliecinājušās, negaidīti tiekot pie dāmu klubiņam tik nepieciešamajām stellēm. "Īstajā vietā un brīdī pateikts vārds pārtapa dāvanā," mazliet noslēpumaini saka Daina, "taču mūsu rokdarbniecēm prieks par ieguvumu." 

Bet Egita, nenoliedzot to, ka pārmaiņu laiki gan pagastu no ļaudīm patukšojuši, gan viņu aktivitāti nedaudz mazinājuši, sava darba jēgu joprojām saskata tautas nama piedāvāto iespēju uzturēšanā spēkā, kā arī to dažādošanā un pilnveidošanā. "Jā, daļa cilvēku ir mazāk aktīvi, lai gan tie, kuri uz tautas namu nāca agrāk, turpina nākt arī tagad. Varbūt pat nevar vainot ekonomisko situāciju, jo visu nosaka tas, cik cilvēks pat aktīvs, cik vēlas iegūt ko jaunu, redzēt, dzirdēt. Mēs dūšīgi dejojam, mums ir sešas dažādas vecuma grupas – tas taču ir daudz vienam mazam Ogresgalam. Mums ir divas dziedātāju grupas, mēs vingrojam, spēlējam mūzikas instrumentus, jaunatne aktīvi sporto... Ir jāpriecājas, ka cilvēki to vēlas."
Turklāt, otras kolēģes vārdiem runājot, "ja cilvēki vēlas, mums iespējas ir".

Stāsts par Rozīšiem un Dārziņu
Ir gan, un tās nodrošina ne tikai abu nama saimnieču darbs un entuziasms, bet arī pats nams. Tie paši "Kārļi", kur vienkop visas pagasta svarīgākās iestādes (skola gan citur) un kas jau otrajā gadusimtenī iesoļojis, kultūrvēstures krāšņo šlepi līdzi nesot kā savulaik labi zināmais Rozīšu nams, kur sava mūža romantiskāko vasaru 1903. gadā, satiekot savu nākamo sievu Mariju Deideri, aizvadījis komponists Emīls Dārziņš.
 ".. Emīls bija aizbraucis uz Lielvārdes Rozīšiem (tad viņš vēl nebija precējies), jo tie viņam bija tuvu pazīstami. Vēlāk Rozīša kundze stāstīja, cik viņš esot bijis jautrs un piemīlīgs, vienmēr iegājis pie viņas ķēķī parunāties, kad viņa tur strādājusi. Kad viņas meitai bijusi vārda diena (Annas diena) un sanākuši viesi, tad viņš tos tā smīdinājis, teicis tādas jocīgas galda runas, ka to nekad nevarot aizmirst." (Marijas Dārziņas atmiņas par dēlu. "Mēness meti, saules stīga. Emīls Dārziņš". Rīga: Pils, 2006) 

".. Emīls bija izraudzījies vietu pie jauniešu galda. Runas viņu aizrāva. Komponists labprāt nemīlēja runāt, bet šoreiz ar zināmu humoru un veiklu salīdzinājumu apsveica vārda dienas svinētāju, kas laikam bija agrāk bijusi viņa skolniece. Tā bija vienīgā reize, kur viņš uzstājās ar oficiālu runu. Vismaz man nav palikusi prātā neviena cita viņa tāda veida uzstāšanās." (No rakstnieka un žurnālista Artura Bērziņa atmiņām par Annas dienu pie Rozīšiem. Turpat.)

Emīlu Dārziņu godinot, 2005. gada 26. augustā Ogresgalā tika sarīkots vasaras nogales koncerts "Vēl tu rozes plūc", bet 2010. gada 3. jūlijā notika E. Dārziņa mūzikas diena ar plašu jo plašu programmu, piedaloties 20 koriem.

Protams būsim Dziesmu svētkos!
No tās pašas tāltālās pagātnes mājas plecos krauta gan gadu nasta, gan piemērošana sabiedrības (ne ģimenes vien) vajadzībām. Turklāt jaunais korpuss, kas kopš Ogres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas laikiem (ODIS - jā, jā, tur arī sākums kādreiz populārajam ansamblim ar šādu nosaukumu, kas, tikko izveidojies, spēlējis deju vakaros Ogresgala klubā) lepojies ar plašu zāli, no tā paša brīža uzrādījis arī tās nepiemērotību kultūras nama vajadzībām. "Mums ir liela zāle, jā," neslēpj Egita, "ar 200 sēdvietām, taču to saimniecībai cēla kā konferenču zāli, jo tolaik vēl bija vecais klubs, un visi pašdarbības kolektīvi pulcējās tur. Tā nu mums ir paaugstinājums, bet nav skatuves. Ne kulišu nav, ne atbilstošu izmēru, turklāt tā ir augstāka nekā skatuvei vajadzētu būt. Tas visu sarežģī."

Egita arī pastāsta, ka pēc pēdējā deju koncerta esot domājusi turpmāk atskaites koncertu rīkot divas dienas – pirmajā – vienai vecuma grupai, otrajā – nākamajai. "Gribas, lai vecāki var sēdēt un baudīt šo priekšnesumu. Bērni taču ir gadu strādājuši, bet uz šīs skatuves viņus neredz." 

Arī visus māksliniekus, kuri piedāvājas braukt uz Ogresgalu, zāles specifikas dēļ nevar uzņemt. Tāpat, zvanot teātriem, pirmais jautājums uzreiz esot, vai tie var rādīt kādu savu iestudējumu, ja nav kulises? Par laimi, kāds atrodas, piemēram, Leļļu teātris. Taču "Karlsonu", ko vietējie bērni noteikti gribētu redzēt, te nevar parādīt, jo vajadzīga gan skatuve, gan kulises, gan atbilstošs apgaismojums...

"Mēs ļoti gaidām rekonstrukciju," saka Egita un Daina. Un var jau būt, ka ar šo brīdi, kad vēlme atkal izteikta skaļi, kāds solis tās īstenošanā jau pasperts, un sapņa piepildījums par to pašu vienu soli tuvāks?

Lielas ieceres saistītas arī ar augšstāvā esošo, vēl līdz galam neizremontēto mansardu. Par izstāžu zāli, par radošajām nometnēm, par darbnīcām. "Telpas ir burvīgas, plašas, ar senatnīgu garšu," priecājas Egita. 

Taču šajā pēcpusdienā, kad oktobra saule visu apkārtni pārvērš vēl gleznaināku, vecā korpusa jaunākā zālīte – Mazā zāle – vēl uzskatāmāk rāda, cik lielisks darbs paveikts. "Tā jau mums ir divus gadus," saka tautas nama vadītāja. "Cilvēkiem patīk, mums pašām arī, te  ir mīlīgāka gaisotne. Nesen sadarbībā ar bibliotēku rīkojām Dzejas dienas, notika arī rudens ziedu izstāde. Pērn bija Ziemassvētku koncerts. Arī Lāčplēša dienas koncerts, alejā dega sveces, un zāle bija klausītāju pilna."

Pie jau veiktajiem darbiem, kas reizē arī iedrošina darboties tālāk, minama arī estrādes izbūve Tradīciju parkā, tāpat paklāja iegāde dejotāju vajadzībām. "Daina aktīvi iesaistās projektu rakstīšanā," kolēģi slavē Egita. "Uzvarēja pirmoreiz, un nu jau, kā saka, "āķis lūpā". Iepriekš, mēs, dejotāji, ļoti mocījāmies, jo uz parketa bija grūti strādāt. Taču nu jau trešo sezonu zālē ir transformējams paklājs. Beidzot varam stabili dejot. Arī šovasar Daina, izmantojot portāla "Labiedarbi.lv" iespējas un piesaistot plašu atbalstītāju pulku, savāca nepieciešamās balsis, un dejotājiem ir gan kurpes, gan zābaki, gan puišiem vestes. Nu jāraksta atkal – kā tad nākamvasar puiši uz Rīgu brauks (es ļoti ceru, ka mēs brauksim!) jaunos tērpos un meitenes ne?" Daina: "Protams, ka brauksim. Arī naudu dabūsim."