Komentāri (5)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

„Ogres fakti” 2008.gada pēdējos mēnešos atklājuši daudzas vietējās virtuves nianses, radot pamatīgu apjukumu pilsētas formālo un neformālo līderu vidū. Kā dzīvot apstākļos, kad vēlētāji skatās uz pirkstiem, kad tautas pārstāvji nolikti zem lupas? Ar ko draudzēties pirms vēlēšanām, lai paši nesašmucētos ar draugu un paziņu šmucēm?

Šķiet, ka pilsēta vairs nekad nebūs tāda kā agrāk – kad būtiskus faktus varēja noslēpt no pūļa skatieniem un populisma aizsegā bīdīt slepenus projektus, kas saistīti ar vietējo varasvīru un viņu draugu pašlabuma gūšanu. Un – ticiet vai nē – izgaismošanas process vēl tikai sākuma stadijā.

Liels prieks par konkurējošo mediju darba kvalitātes uzlabošanos – par katru labi sagatavotu un drosmīgu publikāciju, kas atvieglo „Ogres faktu” izvirzītā mērķa – maksimālas skaidrības par vietējiem procesiem - sasniegšanu. Prieks par tiem publikāciju varoņiem, kuri atraduši drosmi atklāti runāt ar "Ogres faktiem". Ir daudz labāk pašam atklāt savas kārtis un tūlīt pat nākt ar savu pozīciju skaidrojumu, nekā gaidīt, kad kāds par tevi pastāstīs tavā vietā.

Taču kāds ir uzdevums? Vai tā ir vispārēja bakstīšana citam cita acī, linča tiesa, raganu medības un Ogres sabiedrības attīrīšana no visiem sodrējiem?

Būsim reāli.

Protams, būtu labi, ja pie varas grožiem nebūtu neviena korumpanta, ja pilsētas saimnieki strādātu vien savu iedzīvotāju, nevis absurdu progresa uzstādījumu (lasīt personīgā labuma gūšanas) vārdā. Taču uz jautājumu – ko tu darītu, ja būtu viņu (varasvīru) vidū, aptaujāto vienkāršās tautas pārstāvju vairākums atbild – to pašu! Es taču nelaistu garām tādas iespējas, kā gan es varētu atteikties no tādas naudas?

Un, ja tā, tad vai jābrīnās, ka spītīgi arvien no jauna ievēlam tos, kuri mūs čakarē? Vai uz varas koridoriem nenosūtām sev līdzīgos? Plašsaziņas līdzekļi – tā nav rīkste, bet spogulis, kurā vērts ieskatīties ne vien netīrajiem politiķiem, bet arī to radītājiem – mums pašiem. Vai mēs esam balti kā sniegs? Un vai tādi gribam un spējam būt?

Iespējams, ka nē. Tā ir iekārtota šī pasaule. Ja būs tikai diena, mirsim no pārguruma. Ja būs tikai nakts, nomirsim badā. Pretstati ne tikai cīnās, bet arī papildina viens otru. Nevar tikai darīt labu ignorējot citādi domājošo vajadzības un vēlmes. Nevar tikai nedarīt un kritizēt.

Spēks ir vienotībā, taču tā nav iespējama, vien noklusējot asumus, nerunājot par negatīvo un izliekoties, ka viss kārtībā. Laulātie, kuri nekad nestrīdas, agri vai vēlu izšķiras, jo divi cilvēki nevar būt pilnīgi vienādi. Un ja viņi tādus tēlo, tad dzīvo melos, kas agri vai vēlu kļūst nepanesami. Neizrunājot atšķirības un nevienojoties par kompromisu, nav iespējama arī sabiedrības vienotība. Tā nav iespējama tik ilgi, kamēr kāpsim viens otram uz galvas, labsirdīgi smaidot un norijot rūgtumu.

Tad nu sanāk, ka šis ir tāds izbļaustīšanās un izkasīšanās laiks. Laiks, kad beidzot pasakām ilgi noklusēto, piedzīvojam vilšanās un aizvainojuma sajūtu. Kad saprotam, ka tikām mānīti, un, varbūt, mānījām paši. Taču ir jānāk risinājumam.

Tiem, kuri cītīgi dara un aizmirst par līdzcilvēkiem - jāatver savas acis un ausis. Tiem, kuriem patīk kritizēt, jāsaprot, ka ar kritiku vien attīstība nav iespējama. Agri vai vēlu pretpoliem jāpapildina vienam otru. Pilsēta ir pārāk maza un pārāk maza ir Latvijas tauta, lai to turpinātu novājināt nebeidzamos savstarpējos ķīviņos.

Nākamais ir pašvaldību vēlēšanu gads. Vai sapratīsim, ka esam maldināti, iztaisnosim muguru, patrieksim blēžus un ņemsim grožus savās rokās? Bet, varbūt, ievēlēsim tos pašus – atzīstot viņus par patiesajiem tautas pārstāvjiem?

Ceļš uz pilnību sākas ar patiesības apzināšanos. To Jaunajā gadā novēlu ikvienam ”Ogres faktu” lasītājam un sabiedrībai kopumā. Mēģināsim saprast, kas mēs esam un uz kurieni ejam, pieņemt pareizos lēmumus un tos īstenot.

Beigsim kāpt viens otram uz galvas un apvienosim spēkus darbam pilsētas labā!